Muzeju logi gaiši, daudzos vēl pa durvīm stiepjas laukā garas, iekšā iekļūt tīkotāju, rindas. Lai no tām izvairītos, pagājušajā gadā kopā ar pāris cilvēkiem šai dienā izvēlējos stopot uz kādu, gandrīz uz labu laimi izvēlētu, man līdz tam nepazīstamas Latvijas mazpilsētas, novadpētniecības muzeja pasākumu, kas beigu beigās izvērsās par veselu piedzīvojumu, kura sekas ir manos draugos tagad sastopamie šīs mazpilsētas jaunieši.
Šogad, pārmaiņas pēc, paliku Rīgā, tomēr stāvēšana bezgalīgās rindās un spiešanās pašaurās telpās arī nevilināja.
Uz sienas, nē, precīzāk, tikai logos kustas dažādi melnbalti tēli. Šoreiz tie nav mājas iedzīvotāji, vismaz ne pastāvīgie. Radīts fantastisks efekts, kam pietiek tikai ar mazliet citādu filmu projektora novietojumu. Kino muzejs. Ieejot pa vārtiem attopos iezīmēta ar dzeltenu aplīti – uzlīmi uz pleca, daudzi apkārt redzamie cilvēki jau nolipināti līdzīgiem dažādu krāsu rimbulīšiem. Pagalmā var iegadāties vīnu. Uz sienas slīd kādas filmas kadri. Muzeja telpās aplūkojama režisoram Rolandam Kalniņam veltīta izstāde, ar eksponātiem no filmām – eks rekvizītiem – piemēram, žurku slazdu un bēdīgi slaveno „Cepļa” ķieģeli, turpat uz ekrāna skatāma arī filma. Uz austiņām klausāma mūzika no filmām, citviet – izcenzētu filmu fragmenti, fotoattēli no uzņemšana laukuma un vēstures liecība – kamera. Bet pagriežoties ap stūri var ieiet filmas „Mans draugs nenopietns cilvēks” varoņa istabā.
Ejot gar Ārzemju mākslas muzeju, gaišajos logos redzami ļaužu bari, kas drūzmējas starp antīkajām skulptūrām, dzirdama mūzika. Ak jā, Francijas noskaņas taču dominē pat muzeju naktī.
Man joprojām gribas plašumu. Dodos uz Andrejsalu. Vietām deg nelieli ugunskuri, ap tiem pulcējas nosalušie. Citi iemēģina še pat izgatavotos savādos braucamrīkus. Kādā nostūrī jaunieši starp ceriņkrūmiem dejo stilizētas retro mūzikas pavadījumā, turpat sastiepti gari soli, tiesa gan – tukši. Visi dejo.
Ar spožu gaismu apžilbina Naivistu muzejs. Daiļavas ar neproporcionālām ķermeņa daļām, kas tapušas pēc antīkiem paraugiem, no galdiņiem dīvainos leņķos teju vai nost slīdoši uzstādījumi, ainavas ar zilām, zilām debesīm un zaļu jo zaļu zāli un savādas kokā grieztas radības. Pozitīvi, smaids sejā rodas pats no sevis. Daļa sanākušo pamazām jau sasēduši zemē ap nule kā uzstādītām bungām un citām tehniskām pariktēm. „Suņa stunda” uzstājas ikurāt stundu vēlāk kā paredzēts, esmu atnākusi īsti laikā. Pozitīvisms bez robežām un LKA fanu pulciņš viņiem arī vienmēr garantēts. Puiši „plēš vaļā” tā, ka ģitārai stīgas plīst, bet klausītāji ņem pretī i ar piecām stīgām skanošus un ņemtu pat a capella. Uz pieprasījumu tiek spēlēta vēl viena un „nu labi, vēl viena”, un „nu, tad jau vēl vienu var”, i par spilvenu, i par špalām un kniedi, i par čuču, kurp netiks iets.
„Dirty Deal” kaut kas no latino, no jazz un vēl diezin kā miksējums ar elektroniku. Dejas tādas, ka bez elpas var palikt un laiku pa laikam jāiziet laukā, jāpadrebinās, jāsecina, ka pamalē debesis sāk kļūt arvien gaišākas un, kad piezogas drēgnums, var atgriezties pie mūzikas. Stūrī kāds onkulītis, uzvalkā saposies, liekas gaida saullēktu.
Var arī izklejot, lai apskatītu nojumē pie drāšu žoga piespraustās fotogrāfijas. Autore – ASV dzīvojošā latviešu fotogrāfe Tamāra L. Zibners. Bildēs gan industriālās, Andrejsaslas, Daugavmalas un bohēmas ainas, nemazgātu trauku kalni un sarkanbalti pumpainas biksītes, kas uzmestas uz lampas. Turpat arī projektors un uz ķieģeļu sienas raustīgi parādās daļa no attēliem.
Ostmalā sēž jauniešu bariņš un pilnā sparā rauj vaļā „Saule, Pērkons, Daugava”. Tur jau kāda literatūras skolotāja rociņas varētu sasist – Rainis top mīlēts i ap trijiem no rīta!
Debesis pamazām kļūst zaļganzilas. Ceriņi smaržo stiprāk kā jebkad. Mākslīgais apgaismojums uz ielām sāk šķist traucējošs.
Kā vēsta plakāts pie nu jau slēgtā Dabas muzeja, tur muzeju naktī viesojies Cūkmens. Tas manāms. Pie muzeja kāpnēm izgāzta milzu atkritumu kaudze. Nepārprotams dumpis pret akciju. Bet atriebes kārais Cūkmens, tāpat kā cūkotāji, domājams, jau guļ.
