Pasaules mākslas kopainā Art Brussels ir viena no pirmajām mākslas mesēm Eiropā. Tā tika dibināta 1968. gadā ar nosaukumu Art Actuel. (1967. gadā darbību uzsāka Art Cologne, bet 1970. gadā Art Basel.) Par Art Actuel pagrieziena punktu kļuva 1997. gads, kad tika mainīts meses nosaukums un koncepcija – turpmāk programmā tika iekļauti mākslas darbi, kas tapuši pēc 1950. gada. Šie lēmumi elitāro mākslas salonu padarīja aktuālu un pieejamu plašākai sabiedrībai. Šodien Art Brussels loma Eiropas mākslas virzībā ir nenoliedzama, un tas ir viens no prestižākajiem mākslas tirgiem.
Dalībnieku vidū ir pazīstamas beļģu galerijas Clearing, VidalCuglieta, Nathalie Obadia , Hopstreet, Martin van Zomer, pasaulē zināmi vārdi kā Lelong (Parīze, Cīrihe,Ņujorka), Galerie Perrotin (Parīze, Honkonga), Galerie Daniel Templon (Parīze), Marian Goodman (Parīze, Ņujorka) Krinzinger (Vienna), Mai 36 (Cīrihe), Nachst. St. Stephan Rosemaria Švarcwalder (Vīne), Marlborough (Ņujorka,Londona), Gladstone Gallery (Ņujorka, Brisele) u.c.
Šogad pirmo gadu Art Brussels piedalīsies arī galerija no Baltijas valstīm. Tiesa, iepriekšējā gadā divas ārzemju galerijas pārstāvēja latviešu māksliniekus – Jāni Avotiņu, kura gleznas izstādīja Ibid Projects (Londona), un Miku Mitrēvicu, kura videoprojekcija tika izstādīta Briseles galerijas Vidalcuglietta stendā. Galerija Alma ArtBrussels 31 izstādīs mākslinieka Kriša Salmaņa darbus.
Kriša Salmaņa (1977) daiļradē vienuviet sastopam konceptuālu skaidrību un poētisku daudznozīmību. Viņa darbi ir izstrādāti, pārdomāti līdz pēdējam sīkumam un bieži vien izteiksmes līdzekļu ziņā minimāli, tos raksturo negaidīti paradoksi un intuitīvi patiesības meklējumi, smalka ironija un eksistenciālas skumjas. Krišs Salmanis ir starptautiskās Henkel mākslas balvas finālists, šogad (kopā ar mākslinieku Kasparu Podnieku) pārstāvēs Latviju 55.Venēcijas biennālē. Viņš ir absolvējis Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuālās komunikācijas nodaļu un Ķelnes Mediju mākslas akadēmiju.
Trīs ekspozīcijai izvēlētie darbi runā par jauniem uztveres režīmiem, kurus diktē nepieciešamība pielāgoties dzīves ātrumam, kas daudzkārt pārsniedz cilvēka dabiskās reaģēšanas spējas. Rodas vilinājums veidot jaunu zīmju sistēmu, kas ļautu reducēt informācijas pārbagātību līdz vienkāršām vienībām – ciparu kombinācijām vai aritmētiski izrēķinātiem toņiem.
Ar šādiem redukcijas mehānismiem sastopamies arī izstādītajos darbos, taču Krišs Salmanis ar to palīdzību paveic ko gluži pretēju, radot jaunu vērtību – gan semantiskā, gan emocionālā nozīmē. Viņam talkā nāk arī virkne netieši implicētu atsauču uz dažādām kultūras parādībām.
Visskaidrāk to ilustrē darbs Digital Haiku, kas formāli atkārto haiku struktūru un pat negaidītā kārtā saglabā tai raksturīgo mirkļa un mūžības pretnostatījumu. Zaļās līmlapiņas formāts gan nav pirmais, kas ienāk prātā, domājot par seno Japāņu kultūru, taču digitālajā laikmetā tā kļuvusi pat par sava veida fetišu.
Darbs “Zilā. Bāltā. Sarkanā. Kšistofa Kišlovska filmu triloģijas krāsu analīze” (video) sastāv no vidējā izrēķinātā katra filmas kadra toņa. Mākslinieka minimālais komentārs Kišlovska apjomīgajam opusam ir pārsteidzošs, jo parāda, ka vienkāršas aritmētiskas izteiksmes rezultātā var tapt himna skaistajam. Tas aicina uz apceri, harmoniju un mieru.
Diametrāli pretējs ir kinētiskais objekts „Gaisma” .Tā nozīme variē starp tehnokrātiskas sabiedrības kritiku un ironiju par reklāmas industriju – mūsdienu mesiju, kas, pretēji vispārpieņemtajam uzskatam, ka apskaidrība iespējama, vien samazinot dzīves tempu, to sola aiz neciešamā trokšņa un krāsu ņirboņas uztveres robežas. Interesanti, ka darba fascinējošā iespaida pamatā patiesībā ir elementāra fizika – prizmas ietvarā savienojot dažādu krāsu atstaroto gaismu, rodas nosacīti balts tonis. Spēcīgu iespaidu atstāj arī pēkšņā apstāšanās un tam sekojošais klusums, kas skatītāju bez kāda brīdinājuma atmet atpakaļ pie sevis paša.
Vairāk par mākslas mesi: http://www.artbrussels.be/en
Foto: Publicitātes foto
