Romāns “Tibetietes māja” sācies kā jaunas sievietes mazliet savtīga vēlme izzināt mātes pagātni ķīniešu okupētajā Tibetā, romāns uzņem apgriezienus un kļūst par smalku, sāpīgi skaistu vēstījumu par likteņiem, kurus sagrauj un pārveido sveša, naidīga vara. Par apmātiem bērniem un samulsinātiem pieaugušajiem, par veco dzīvesveidu, ko iznīcina līdz pat saknēm, vietā atnesot citu – svešu un draudīgu. Par mīlestību – mīlestību, kas pastāv arī naida un iznīcības priekšā. Mīlestību, kas glābj no nāves un šausmām un izved brīvībā – kaut arī par dzīvības cenu.
Satriecošs un saviļņojošs, romāns “Tibetietes māja” prasīties prasās izlasāms vienā elpas vilcienā, izsekojot kādas tibetiešu dzimtas likteņiem no pagājušā gadsimta trīsdesmitajiem gadiem līdz pat mūsdienām. Grāmatas redaktore Inese Miesniece atzīst: “Šī ir labākā grāmata manā redaktores mūžā!”.
Romāna galvenā varone Dolkara ir arhitekte lielā uzņēmumā Cīrihē. Viņa dzimusi Šveicē, taču Dolkaras vecāki un viņu radinieki ir bēgļi no Tibetas – valsts, kuras vairs nav pasaules kartē. Nejauši uzzinājusi, ka mammas ķermeni klāj briesmīgas rētas, Dolkara nolemj izpētīt savas ģimenes vēsturi. Viņas māte Sonama par Tibetā pavadīto laiku runā maz, mātesbrālis, Dolkaras tēvocis Kelsans, ir kļuvis par mūku un savu cīņu ar pagātnes dēmoniem cer izcīnīt klusībā, bet Dolkaras zinātkāre ir stiprāka par tuvinieku nevēlēšanos runāt. No pusvārdiem un mājieniem jaunā sieviete pamazām būvē dzimtas atmiņu ainas, izzinot senus atgadījumus, nostāstus un sapņus. Netveramajā, duālajā un brīžiem biedējošajā atmiņu pasaulē ir divas pavisam reālas lietas: mātes kaklarota un vecvecāku nams Lhasā. Tur vēl joprojām dzīvo Sonamas un Kelsana māsa Lhamo, tāpēc Dolkara nolemj apmeklēt senču dzimteni. Lai gan no agrākās Lhasas atlikušas vien ēnas apdrupušu ķīniešu jaunceltņu vidū un Dolkarai šķiet, ka meklēto atrast neizdosies, tieši te viņa atrod pavedienu, kuram sekojot iespējams sasaistīt pagātni un nākotni. Mīlestības stāsts, kurš aizsācies jau Dolkaras vecmāmiņas Lunselas sirdī, turpinājies caur Sonamu un Alo, un nu pienākusi Dolkaras un Kanama kārta – ja vien viņi atradīs viens otru.
No vācu valodas tulkojusi Meldra Bērziņa.
Foto: Publicitātes foto