Jau no 17.gs Rietumeiropā pastelis tiek uzskatīts par līdzvērtīgu tehniku eļļas glezniecībai, tā ziedu laiki – baroks un rokoko, tātad 18.gadsimts.Tā ir glezniecība ar savu tēmu loku un savu īpašo attieksmi pret skaistumu, ar savu estētiku, savu poēziju.
Tā ir trausla, īpašu attieksmi prasoša māksla, šī „sausā glezniecība” ir tikai krāsu puteklīši uz audekla vai papīra virsmas, tāds mirkļa, aizejoša sapņa nospiedums.
Mūsu glezniecībā Edvīns Kalnenieks (1939) pamatoti tiek uzskatīts par līderi pasteļglezniecībā. Tikai varētu šķist, ka šāds apzīmējums mākslieniekam nav piestāvošs, jo viņam nepiemīt ir skaļums, katrs vārds tiek pateikts lēni, mierīgi, bet nepārprotami, cilvēks ar savu attieksmi, mākslinieks ar savu īpašu vietu mūsu mākslas kopainā.
Prof. Edvīns Kalnenieks ir autoritāte gan Mākslas akadēmijas studentiem, viņš ir pasniedzējs no 1978.gada, bet laikā no 2000. - 2012. gadam Zīmēšanas katedras vadītājs un autoritāte arī saviem kolēģiem. Šādu attieksmi var tikai iegūt, to nevar saņemt ne ar amatu, ne statusu. Edvīna Kalnenieka raksturs jūtams arī viņa glezniecībā, jo katrā darbā ir attieksme pret gleznoto, vai tas ir ābolu grozs, brūnas sēņu cepurītes, skaists meitenes augums, viņas sejas izteiksme, vai Latvijas lauku sēta dažādos gada laikos ar tur notiekošajiem rituāliem – kāzām, cūku bērēm, lauku mājas rītu un pavardu....
Gadalaiku ritmi plūst caur šo sētu, te tā iesnigusi sniegā, te slīgst krāšņā vasaras zaļumā vai rudens noskaņās. Visur ir cilvēka klātbūtne, gan padarītais darbs, gan viņa sirds puksti, viņa dzīves ritmi – bērnība jaunība, briedums.
Edvīns Kalnenieks ir jelgavnieks, tāpēc Zemgales līdzenums ir arī viņa tēma, tāpat kā Ģedertam Eliasam, kā Eduardam Virzam, kur lauku sēta ir kā pasaules modelis. Un tomēr, Kalnenieka gleznotās norises lauku sēta ir tikai ar viņa attieksmi, kas liek noticēt, ka tā ir tā lielākā patiesība – cilvēks un zeme, cilvēka piederība šai zemei, savu sakņu un savas latvietības izjūtā. Tikai nepamet sajūta, ka tie ir Latvijas lauki, Latvijas cilvēki, bet ne šodien, ne tagad. Tā jau ir pagātne – tālāka, tuvāka, bet kaut kas tur tomēr ir nemainīgs – dabas, darba, cilvēku skaistums, to nosaka attieksme pret savu zemi.
Pasteļa glezniecība ir visvairāk piemērotā tehnika šādam tēmas risinājumam, jo tā ir nedaudz kā vīzija, kā sapnis, kā atmiņas par izdzīvoto, pārdzīvoto skaistumu, iegūstot lielu pietāti pret to. Ziemeļu daba, kurā nemaz nav košas, kliedzošas krāsas, bet valda smalkas tonālās attiecības, jo daba ir harmoniska un visam pāri sudrabainā, klusinātā gaisma. Skatoties Edvīna Kalnenieka glezniecību, jūti, ka to tā var uzgleznot tikai ar pasteli, jo ar ko citu gan panākt šo krāstoņu dziļumu, šo samtaino virsmu. Gleznojuma virsmai ar roku pieskarties nedrīkst, to liedz pastelis, jo ar šo tehniku radītie darbi ir uztverami tikai ar sirdi.
Edvīna Kalnenieka glezniecībā Latvijas lauku sēta ir mūsu ētisko un estētisko vērtību aka. Pētot Edvīna Kalnenieka glezniecību, kaut kur pavīd Pīters Brēgels, jūt mākslinieka simpātijas pret Borisu Bērziņu un Polu Sezānu, ne jau tikai dēļ meistara gleznotajām klusajām dabām, kurās ir ne tikai savā formā tik interesantie bumbieri, bet ir arī āboli un baltais galdauts, vairāk šo tuvību jūtu caur krāsu, kas viņiem abiem ar Sezānu ir emociju nesēja, caur krāsu jaušams mākslinieka dvēseles stāvoklis, ne tikai caur motīvu, tēmu. Lai gan Edvīna Kalnenieka glezniecībā vienāda nozīme ir visām tās komponentēm – krāsai, gaismai, telpai, faktūrai, mākslinieks tās apvieno harmoniskā polifoniskā skanējumā.
Edvīna Kalnenieka gleznu izstāde "Atmiņas par lauku mājām" galerijā "Daugava" Alksnāja ielā 10/12, skatāma līdz 11. maijam darba laiks: otrdien–piektdien: 11.00–18.00, sestdien: 11.00-17.00, svētdien, pirmdien slēgts.
Foto: Edvīns Kalnenieks izstādes atklāšanā. Foto (c) Vanda Gluha
