Vērojot interesi, kādu par rakstnieces darbiem interneta vidē pauž dažādu vecumu lasītāji, Apgāds Zvaigzne ABC aicināja Lindu uz īsu sarunu par dzīvi, literatūru un, protams, fantāziju.
Apgāds: Vai “Vilcenes stāsta” turpinājums tapa pēc pašas ieceres vai arī, atsaucoties lasītāju lūgumam?
Linda Nemiera: Jau sākotnēji, rakstot „Vilcenes stāstu”, apsvēru iespēju arī radīt turpinājumu. Lasītāju interese un vēlme uzzināt varoņu tālāko likteni tikai nostiprināja pārliecību, ka piedzīvojums vēl nav beidzies un daudzi labprāt uzzinātu, kas tad varētu notikt tālāk.
A.: Vai tev neliekas, ka klasiskā fantāzijas pasaule sevi zināmā mērā izsmēlusi? Ja nē, kādā veidā tu to variē un atdzīvini?
L.: Kā jebkura klasika, fantāzija nevar sevi izsmelt, jo tā pieļauj jebkādu domas, formas un izpildījuma dažādību. Tā ļauj rakstniekam brīvi izpausties, neievērojot realitātes noteiktos ierobežojumus. Savos fantāzijas darbos cenšos ievīt ne tikai aizraujošus piedzīvojumus, noslēpumus un maģiskas darbības, bet atainot arī varoņu izaugsmi un garīgos meklējumus. Būtībā manu darbu pamatvēstījums ir šāds: katrā mīt neizzināts spēks un iespējas. Piemēram, „Lidojuma” galvenā varone, ragana Froike dodas pasaulē meklēt ne tikai maģisko Taurīnas vienradža kausu, kam piemīt spēja uzveikt tumšos spēkus, bet arī veidu, kā atgūt Spēka atņemtās maņas un noskaidrot, kas tad viņa īsti ir – cilvēks vai būtne, ko daba jau no dzimšanas ir apveltījusi ar neierobežotām iespējām.
A.: Vai iecerēts vēl kāds stāsts, kura darbība notiek šajā pašā pasaulē?
L.: Pagaidām „Lidojums” ir pēdējā grāmata par manis radīto fantāzijas pasauli. Tomēr piekrītu uzskatam, ka nekad nedrīkst teikt – nekad!
A.: Kas tevi iedvesmoja sacerēt pirmo un kas - otro grāmatu?
L.: Kā pamudinājums sākt rakstīt man kalpoja divi ceļojumi – „Vilcenes stāsta” ideja tapa brauciena laikā uz Horvātiju, kuras skaistā, kalnainā daba jūras krastā šķita īstena fantāzijas pasaule. Bet „Lidojums” aizsākās Nāves ielejā ASV. Tuksnesis pats par sevi ir fantastiska vieta. Tas ir kā balta lapa – tukša, bez sava viedokļa, gaidoša, kamēr kāds to piepildīs ar savām domām, idejām. Nāves ieleja bija skarba – karsts, sauss vējš, sasprēgājusi zeme un kroplīgi sakaltuši kociņi uz klinšaino kalnu fona. Bet vienlaikus tā ir arī piepildīta ar brīvības un miera izjūtu. To es novēlēju atrast Froikei, kad iepazīstināju ar viņas Skolotāju.
A.: Ko tu uzskati par savu autoritāti rakstniecībā?
L.: Mana interese par fantāziju un fantastiku aizsākās bērnībā ar divu rakstnieku darbiem – Staņislava Lema "Magelāna mākoni" un Roberta Holdstoka „Mitago mežu”. Tagad priecājos redzēt, ka „Mitago mežs” ir piedzīvojis atkalatgriešanos grāmatnīcu plauktos jau daudz krāšņākā sējumā. Nenoliedzamu iespaidu uz mani atstāja arī Džeks Londons ar precīzajiem dabas aprakstiem un spēju iejusties varoņu ādā.
A.: Kāds ir tavs viedoklis par fantāzijas un fantastikas literatūru Latvijā?
L.: Ļoti priecājos, ka tā vairs netiek uzskatīta tikai par bērnu vai pusaudžu lasāmvielu. Lasītājs sāk saprast, ka fantāzija nav tikai pasakas par neeksistējošām vietām. Fantāzijas žanrs prasa, lai lasītājs būtu inteliģents un savā garā un domā neierobežots. Jo fantāzijas darbos maģija ir ne tikai spēja pārvērsties, bet arī apliecinājums, ka ne vienmēr viss ir tā, kā izskatās.
A.: Par ko vēstīs tava nākamā grāmata?
L.: Nākamā grāmata būs turpinājums pilsētas fantāzijas romānam „Kaķa lāsts”. Turpināšu sekot tā varones Leo Fēliksas gaitām, būs detektīvintriga un ieskats maiņveižu – divdabju pasaules sarežģītajā hierarhijā. Bet, protams, tas viss būs papildināts ar humoru un optimistisku skatu uz dzīvi!
A.: Vai viegli apvienot aktīvu radošu darbu ar ģimenes dzīvi?
L.: Pagaidām ģimenes dzīve ir izvirzījusies priekšplānā, atstājot mūzu uzgaidīt. Pirms gada manā dzīvē ienāca viens mazs, svarīgs cilvēciņš, kurš tagad aktīvi izmanto manu laiku. Tomēr iedvesma ir uzstājīga būtne, tāpēc domāju, ka spēku samēri drīz mainīsies un es atkal ķeršos ja nu ne gluži pie spalvas, tad pie datora klaviatūras jau noteikti.
Foto: Publicitātes foto
