Kristiana Brektes izstādes vienmēr nonākušas diskusiju un viedokļu krustugunīs. Sabiedrības uzskatu, paradumu un liekulības atmaskošana ir klātesoša katrā Brektes darbā – vai tā būtu glezna, fotogrāfija, objekts vai instalācija. Un, lai arī viņš runā metaforu un alegoriju valodā, teiktajam piemīt tāds nepastarpināts un iedarbīgs spēks kā sejā iecirstai pļaukai.
Par jaunās izstādes teksta autoru uzaicināts RSU Psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas katedras psihoterapeits Artūrs Utināns. Tekstā detalizēti autors analizē izstādītos darbus no dažādiem aspektiem - ko tie stāsta par autoru, ko komunicē sabiedrībai un provocē mūsos, pasakot par mūsu pašu zemapziņu.
„Ko varētu simbolizēt visās gleznās redzamās skeletu sejas? Atbilde uz šo jautājumu varētu būt galvenais gleznu noslēpums. Vai skeleti simbolizē nāvi vai cilvēciskas (vīriešu) bailes? Vai tās ir bailes no sievietes rakstura, caururbjošajām acīm? Vai bailes no sievietes seksualitātes? Ja skelets simbolizē nāvi, tad šeit mums ierastais nāves simbols tumšā apmetnī ar izkapti ir nomainīts ar kailu sievišķīgu ķermeni. Psihoanalīze šādu simbolu interpretē kā sievieti – vīrieša kastrētāju un vienlaikus arī vilinātāju. Kastrācija ir drauds par aizliegtajām vēlmēm,” norāda Artūrs Utināns.
Foto: Kristiana Brektes personālizstāde „Uzmācību neirozes un kastrācijas draudi”. Foto (c) Vanda Gluha
