Izrāde „Trubadūrs uz ēzeļa” iecerēta kā izcila latviešu dzeja uz teātra skatuves, kā arī nepelnīti piemirstā latviešu dzejnieka Jāņa Sudrabkalna un aktrises Birutas Skujenieces attiecību stāsts. Raimonda Paula oriģinālmūzika, Jāņa Petera scenārijs. Režisors Valdis Lūriņš, lomās Dita Lūriņa, Gundars Grasbergs un Mārtiņš Brūveris. Pie klavierēm - Raimonds Pauls.
„Es mīlu Tevi, mīlu. Neuzticīgs, iebaidīts no ļaudīm, šaubu pilns, es nu esmu sakustējies kā ledus upē. Es aizeju Tev, Mūžīgajam Pavasarim, līdz. Arvienu dziļāk mani dedzina ilgas pēc Tevis, es iemīlos Tevī vairāk ar katru dienu, es sadegu Tevī - Sauļainā, Vienīgā Biruta, Dievmāte Apstarotā, Svētā,” – tā Birutai Skejeniecei rakstījis Jānis Sudrabkalns. Un citā vēstulē: „Es ar līksmu sirdi atdotu desmit gadus no sava mūža, lai varētu izteikt Tavu spožumu. Cik man ir grūti, kā manī smeldz ilgas pēc Tevis un kā es nevaru, nevaru atrast vārdus Tavai slavai – tie visi ir tik sausi, tik vāji. Es mīlu, mīlu – mīlu Tevi.”
Jānis Sudrabkalns ir latviešu dzejnieks, kurš garo padomju periodu tika daudzināts tikai kā pareizi darinātu, padomju dzimtenei veltītu pantu meistars, apzināti noklusējot viņa estētiski sarežģītās, romantiskās neatkarīgās Latvijas laikā tapušās vārsmas un humoristisko dzeju, ko Jānis Sudrabkalns rakstīja ar Olivereto vārdu. Līdz ar to viņa dzejas mantojuma labākā un būtiskākā daļa palikusi plašai publikai nepazīstama, jo virsū uzslāņojies padomju konjunktūras garā tapuši darbi 30 gadu garumā, atšķirībā no Aleksandra Čaka, kura liktenis bija tikpat traģisks, bet kurš padomju laiku piedzīvoja vien piecus gadus.
Valda Lūriņa iecere ir iestudēt Jāņa Sudrabkalna mīlas liriku, saliedējot to vienotā uzvedumā ar plašākai publikai mazzināmajām dzejnieka un aktrises Birutas Skujenieces mīlestības vēstulēm.
Izrādes scenogrāfs Ivars Noviks, kostīmu māksliniece Kristīne Abika.
Foto: Izrāde „Trubadūrs uz ēzeļa”. Foto (c) Gunārs Janaitis
