Bet vispirms par to, kas ir vēsture. Visvienkāršākais skaidrojums varētu būt aptuveni šāds - vēsture ir vēstījums par pagātni - tas var būt zinātnisks vai māksliniecisks, pelēcīgs vai ļoti krāsains, bet vienmēr šis vēstījums ir saistīts ar cilvēku darbību un cilvēku sadarbību. Mans vēstījums par cilvēces pagātni būs neakadēmisks, pēc iespējas “populārs”, ar nelielu ironijas un pašironijas devu. Centīšos vēlreiz jūs pārliecinātu, ka vēsture var būt ne vien pamācoša, bet arī aizraujoša un dažkārt pārsteidzoši aktuāla.
Mūsu zemē sācies pagrimums; kukuļņemšana un korupcija plaukst; bērni pārstājuši klausīt vecākus; katrs grib uzrakstīt grāmatu un pasaules gals jau ir tuvu.
Šos mūsdienīgos vārdus pirms pieciem tūkstošiem gadu rakstījis kāds ēģiptietis, kura izmisumu par sava laika nebūšanām saglabājis līdz mūsu dienām kāds sens papiruss. Vēsture var ne vien izklaidēt un nobiedēt, bet arī uzmundrināt, jo saista mūs ar iepriekšējām paaudzēm, kuras mums klusi čukst, ka nekas taču pēdējos gadsimtos tā pa īstam nav mainījies, pat pasaules gals ir tikpat “tuvs” kā pirms pieciem tūkstošiem gadu.
