Varam vien minēt, cik daudzi apavu pāri tiek nodeldēti, lai sagatavotu un nodejotu vienu “Lord of the Dance” šovu. To zina tikai pats Maikls Flatlijs (Michael Flatley), kurš ir šīs vērienīgās deju izrādes dibinātājs un galvenais horeogrāfs. Savulaik pametot “Riverdance”, Flatlija ambīcijas bija lielas - izveidot savu šovu, kas pasakai līdzīgā stāstā vienotu dažādu kultūru auditorijas visā pasaulē. Diemžēl ikviens, kurš kaut reizi ir piedzīvojis kādu no Kanādas slavenā akrobātu cirka “Cirque du Soleil” uzvedumiem, neslēps, ka “Lord of the Dance” tikai attāli spēj tam līdzināties. Un ļaujiet atklāt, kāpēc.
Deju šovs “Lord of the Dance”, kurš apceļojis visas pasaules lielākās arēnās un viesojies pat Disnejlendā, noteikti ir ģimenēm draudzīga un vizuāli atraktīva izrāde. Tās stāsts, kurā attēlota cīņa starp labo un ļauno, ir mūžsens un vienkāršs, tādēļ it visiem saprotams un tuvs. Tieši šis arī ir galvenais izrādes riska faktors, ja pēc bagātīgajiem izrādes aprakstiem gaidījām ko neatkārtojamu. Vēlmē būt saprotamiem, izrādes veidotāji šova radīšanas gaitā pazaudē vai arī tā īsti nekad nebija atraduši saturīgu stāsta līniju, kas radītu emocionālu gandarījumu ne tikai par zibošajām kājām uz skatuves, bet arī par autoru iecerēto vēstījumu.
Kas zina, varbūt pasaulslavenais īru šovs ir špikeris latviešiem, jo arī mums ir daudz stāstu, kas nemaz neatpaliek no šī. Iespējams, Lāčplēsis būtu daudz izteiksmīgāks tēls par Flatlija izsapņoto deju karali. Savukārt Laimdota un Spīdola, kuras modernizētos tautu tērpos atveidotu naskākās tautas deju dejotājas, kļūtu par īstu sensāciju laikā. Varbūt šis ir tas brīdis, kad jāiet soli tālāk, kamēr Dziesmu svētki joprojām ir mūsu lielākais zīmols un kamēr nākt no Baltijas valstīm ir tik nekomerciāli un stilīgi.
Protams, „Lord of the Dance” centrālais sajūsmas objekts nav dejotāji vai to atveidotie tēli, bet gan to zibošās un grīdu slānošās kājas. Tajos brīžos, kad galvenie mākslinieki nošķīrās no pūļa, lai skatītājus iepriecinātu ar solo partijām, likās, ka acu priekšā pazib Montija Paitona Lidojošā cirka* skečs par jocīgās gaitas ministriju. Īri ir jautri, atsperīgi un ritmiski, protams, tikai gadījumos, ja ir skaidrā vai atrodas uz skatuves tūkstošiem skatītāju priekšā. 1. maija vakarā Arēnā Rīga unikālo dejas meistarību bija grūti baudīt autoru izvēlēto skatuves video instalāciju dēļ. Tas, kam bija jākalpo kā izrādes katalizatoram, nomāca to, pēc kā skatītāji bija ieradušies. Gadiem izkoptie deju soļi disonēja ar brīžam bezgaumīgām video montāžām – miroņgalvām, oranžām liesmām un sarkanām rozēm, kuras varētu pat ignorēt, ja vien izrādei būtu bijis dziļāks saturiskais sižets.
Dejas, dejas, dejas - pēc tā nācām, to laikam arī redzējām. Lai gan līdz pat izrādes beigām ne man, ne blakus sēdošajiem nebija īsti skaidrs, vai izrādes skaņa ir iepriekš ierakstīta, vai arī viss notiek “dzīvajā” bez “drošības spilveniem”. Ticamības brīdis par skaņu neveidojās, bet vismaz zinājām, ka tērpi ir īsti. Ja ikdienā par šuvēju arodu lielākoties atceramies tikai tad, kad apnikusi veikalu vienādā produkcija, tad skroderiem tādi šovi kā “Lord of the Dance” ir īstā vieta, kur parādīt savu meistarību. Tā kā šova pamatā ir kustības un ritms, ir skaidrs, ka tērpu māksliniekiem ir īpaši jāpiedomā pie auduma, tērpu garuma un griezuma izvēles. Īsās dejotāju kleitas pilnībā atsedza viņu kājas, lai skatītāji varētu izbaudīt ikkatru deju soļa krustdūrienu, zīda kleitas dāmas padarīja par laumiņām, savukārt melnie kungu uzpleči sasaucās ar īru kaimiņos Ziemeļīrijā ik pa laikam liesmojošajiem nemieriem. Beigu beigās viss deju karuselis savērpās vienā varavīksnē, kuras galā ir paslēpts ja ne pods ar zeltu, tad vismaz bagātīgi ieņēmumi no veiksmīgajām izrādēm, kas nudien izklaidē - ja ne ar saturu, tad ar formu noteikti.
*Atdarinošs
** Monty Python’s Flying Circus – britu TV komēdijšovs no 1969. līdz 1974.gadam
Foto: Publicitātes foto
