1914.gada 19.jūlijā Krievijas impērijas teritorijā tika pārtraukta visa veida alkoholisko dzērienu tirdzniecība. Šāds lēmums tika sagatavots jau dažus mēnešus iepriekš, bet tā ieviešana tika pieskaņota Krievijas armijas mobilizācijai un 1.Pasaules kara sākumam. Drīz vien “Sausais likums” tika pagarināts uz visu kara laiku, un 1916.gadā Valsts Dome pat izskatīja ierosinājumu “Par atturības nostiprināšanu Krievijas valstī uz mūžīgiem laikiem”. Jāatzīst gan, ka šo “Sauso likumu” nevar uzskatīt par pilnīgi „izžuvušu”, jo alkohola tirdzniecība tika turpināta restorānos, tomēr lielākajai tautas daļai “stiprie dzērieni” gāja secen.
Pieņemtā likuma bilance lielos vilcienos bija šāda: Krievijas impērijas pavalstnieka gadā izdzērtā spirta daudzums samazinājās no 4,7 litriem 1913.gadā līdz 0,2 litriem 1915.gadā; strauji samazinājās huligānisms, un alkohola izraisīto psihisko saslimšanas gadījumu skaits (1913.gadā 10267) tuvojās nullei; pieauga darba ražīgums un trīs reizes palielinājās iedzīvotāju noguldījumi krājkasēs; Krievija piedzīvoja sakāvi 1.Pasaules karā, divas revolūcijas, impērijas sabrukumu un pilsoņu karu. Pēdējie notikumi, protams, nenotika bez alkohola līdzdalības, piemēram, Petrogradas revolucionārie matroži 1917.gada nogalē nepalaida garām iespēju iztukšot cara vīna pagrabus un daži pat šajā procesā noslīka. 1914.gada 19.jūliju no 1918.gada 18.novembra šķīra 4 gadi un 4 mēneši.
Astoņdesmitajos gados Padomju Savienība alkohola patēriņa ziņā bija izvirzījusies pirmajā vietā pasaulē. Gorbačova sāktās “perestroikas” ietvaros otro reizi 20.gadsimta laikā tika mēģināts ierobežot stipro dzērienu lietošanu. 1985.gada 16.maijā PSRS Augstākās Padomes Prezidijs pieņēma lēmumu “Par cīņas ar alkoholismu pastiprināšanu”, kuru tautā dēvēja par “Pussauso likumu”. Tika aizliegts sabiedriskās vietās un darbā atrasties reibuma stāvoklī un lietot alkoholu, tika ierobežota alkohola tirdzniecība un pastiprināta cīņa pret nelegālu alkohola izgatavošanu. Tika uzsākta alkoholiķu piespiedu ārstēšana un kaunināšana kolektīvos. Dekrēts stājās spēkā 1985.gada 1.jūnijā un tā bilance bija šāda: izcirsti Gruzijas vīna dārzi, zaudēts Afaganistānas karš, neskaitāmas anekdotes par un ap „stipro dzērienu” lietošanu un PSRS sabrukums. 1985.gada 1.jūniju no 1990.gada 4.maija šķīra 4 gadi un 11 mēneši.
Ko mēs varam secināt? Apgalvojums, ka Latvijas iedzīvotāji bez alkohola nespēj izturēt pat piecus gadus, tādēļ sasparojas un izcīna neatkarību, būtu ļoti pārspīlēts. Arī secinājums, ka cīņa pret alkoholu sagrāva Krievijas un pēc tam padomju impēriju, šķiet visai mūļķīgs. Tomēr diezgan droši varam apgalvot, ka “Sausie likumi” veicināja abu impēriju sairšanas procesu. Ne 1914., ne 1985.gads nebija labākais laiks, lai atteiktos no ienākumiem, kurus Krievijas un Padomju Savienības budžetam nesa alkohola tirdzniecības monopols. 1913.gadā alkohola tirdzniecība veidoja vairāk kā pusi Krievijas impērijas ieņēmumu. Sākoties 1.Pasaules karam, izdevumi pieauga, bet “Sausais likums” ne vien samazināja budžeta ienākumus, bet arī kļuva par apgrūtinošu finansiālu slogu, jo valdībai bija jākompensē alkohola ražotājiem viņu zaudētā peļņa. Arī 1985.gads, kad Padomju Savienība karoja Afganistānā, pasaules tirgos kritās naftas cenas un plaša patēriņa preču ražošana nespēja apmierināt iedzīvotāju pieprasījumu, cīņa pret alkohola patēriņu nozīmēja nopietnus finansiālus un sociālus sarežģījumus. Tādēļ varam uzskatīt, ka alkohola tirdzniecības ierobežošana veicināja abu impēriju sabrukumu, uz kuru drupām Latvija varēja pasludināt neatkarību. Tāda, lūk, “dīvaina un nejauša vēsturiska likumsakarība”.
