„Tad rudens iedaba atklāsies un, vēstot mums par lapkriti, kas gaidāms drīz, sāks čabēt lapotnes kā partitūra un lietus grabēs, kad tam labpatiks...” – Jurija Levitanska dzeja skan gluži kā pieteikums šai pirmizrādei.
Autors pārkāpj sāpju slieksni savā stāstījumā par mātes un meitas attiecībām. Abas spērušas liktenīgo soli no mīlestības līdz naidam. Lai arī aizvainojuma un pārmetumu bija neiedomājami daudz, naksnīgas sarunas stindzinošais klusums netika noārdīts: visas emocijas pārdegušas, visi aizstāvības argumenti noraidīti, apsūdzības spriedums pasludināts. Vienkāršība un aukstasinība, ar kuru tika izstāstīts šis stāsts, lika nodrebēt...
Bet teātrī „Sovremeņņik” „Rudens sonāti” nemitīgi pārtrauc skatītāju smiekli. Stāsts jau tas pats, tā autors arī, toties teksts, salīdzinājumā ar kinolenti, pasniegts izvērstā versijā. Un tā šī meistardarba žanrs pārvērties traģikomēdijā. Izrādes režisore Jekaterina Polovceva sabiezina Bergmana pietušētās krāsas līdz traģikomiskai groteskai.
„Rudens sonāte” ir spožu aktrišu saspēle – tajā skalda un valda Marina Ņejolova un Aļona Babenko.
Ietvari-portāli, kuros izvietotas klavieres, veido ērģeles – instrumentu sarunai ar Dievu – vienlaikus iezīmējot kontūras teritorijai, kurā siltu apģērbu valkā ne jau klimata, bet auksto attiecību dēļ.
Izrāde ir dziļa un dzidra: ar ietrunējušām lapām, dūmaku, zeltītiem zirnekļtīklu pavedieniem, valgajā zālē samirkušām svārku apakšmalām un vientuļu laivu piestātnē. Rudens ir visa izvērtēšanas laiks. Laiks atskatīties uz nodzīvoto dzīvi, neveiksmīgām attiecībām, nenotikušu mīlestību...
„Rudens sonātē” ir daudz mūzikas. Visi muzikālie mirkļi, par kuriem tiek runāts uz skatuves dēļiem, patiesi atskan zālē. Un izrādes programmiņa vairāk atgādina koncerta programmiņu: Bahs, Bēthovens, Šēnbergs, Brukners, Bartoks un, protams, Šopēns, kurš kļuva par dzirksteli bikforda auklā, kas dega veselus septiņus gadus.
Zaudēti un bez uzmanības atstāti bērni, asinsradinieki, kurus vieno tikai tuvredzība un bailes no pieskārieniem, jo „nelaime ir lipīga” – šādi fantomi iesēti izrādē.
Bet tajā rodams arī kaut kas no Čehova rokraksta – cerība uz izlīgšanu, uz pārmaiņām, uz siltākām jūtām... Tā visa Bergmana darbā nav. Arī izrādes fināls vēsta par izlīgšanu, ne samierināšanos. Māja nesabruks, jo izglābts tās pavards. Ģimenes pavards. „Ja arī kādreiz šeit dzīvojis rēgs, tas pametis šo māju. Pametis.”
Izrāde nav salīdzināma ar slaveno kinodarbu. Filma veidota daudz skarbāka un sausāka, Bergmans tajā pilnībā pievērsies varoņu iekšējai pasaulei. Kino dzīvo tuvplānos, niansēs, pustoņos, bet teātrī viss ir gleznaināks, spilgtāks, noteiktāks.
Marina Ņejolova saka: „Teātris un kino – tās ir absolūti atšķirīgas esamības sistēmas. Filmā abas aktrises ir spožas, tas nav apstrīdams, bet mēs vēlējāmies paskatīties uz šo stāstu caur atšķirīgu prizmu. Labs dramatiskais materiāls pieļauj daudz un dažādus risinājumus. Šī dramaturģija man patīk tādēļ, ka tā neizdāļā receptes, nesniedz atbildes un visiem jautājumiem. Man gribētos, lai skatītāji pēc izrādes nespētu saprast, kurš bijis vainīgs, kurš – ne. Jebkuru situāciju var aplūkot no divām pusēm. „Tavi vārdi ir patiesi tavā pasaulē, bet mani – manējā”. Turklāt jaunie režisori citādi redz dzīvi, viņiem ir citāds nervs, citāds dvēseles stāvoklis, citāds pasaules skatījums.”
„Es esmu noskatījusies visas Bergmana filmas, man viņš ir tuvs”, – atklāj režisore Jekaterina Polovceva. – „Šis scenārijs ir ļoti dziļš un mūsdienīgs. Manuprāt, nevienam nav izdevies izvairīties no šīm tēmām. Ikviens varētu daudz stāstīt par savu bērnību, par tēti, par mammu, par attiecībām ar vecākiem. Bieži vien šīs attiecības ir sāpīgas. Arvien ir kādas pretenzijas, nepiekrišana vecāku viedoklim. Arī pats Bergmans taču nespēja piedot savai mātei. Viņš rakstīja, ka pēc mātes nāves visu laiku iztēlojies, kā ierodas pie viņas, lūdz piedošanu, bet māte izgaist. Svarīgi atcerēties, ka cilvēki ir mirstīgi, un mums ir ļoti maz laika, lai pateiktu, ka mēs viņus mīlam. Vienīgais, kas darāms – jāgādā par vecākiem, jābūt viņiem pateicīgiem par to, ka viņi mūs laiduši pasaulē, un par to, ka viņi ir blakus.”
Režisore: Jekaterina Polovceva. Lomās Marina Ņejolova, Aļona Babenko, Aleksandrs Rapoports, Jeļena Plaksina, Sergejs Girins un citi.
Iestudējums tiks izrādīts Rīgā 3. un 4. jūnijā Dailes teātrī.
Biļetes var iegādāties „Biļešu Serviss” kasēs.
Foto: Publicitātes foto