Jau kopš viduslaikiem pieņemts, ka karnevāls ir tas, kas reizi gadā atceļ likumus un robežas. Robežu no tiek laikiem mazāk, likumu – tas atkarīgs, kā uz to skatās. Bet viss pārējais tāpat.
„Laika mašīna” un barikāžu fragments pie akadēmijas, to šurpvedot, izdangātā zeme, kur septiņus gadus vai vismaz līdz pavasarim zāle neaugs, rada iespaidu par nopietnu gatavošanos, jau labu laiku pirms karnevāla.
Kņada un burzma, kas acumirklī aprij katru ienākušo un reizēm pavisam, tā, ka vairs neatrast. Tas gan neizslēdz allaž mazliet mulsinošo pazīstamu cilvēku negaidītu satikšanu tepat blakus.
Lai kā daudzi grozīja galvas par šīgada tēmas izvēli, šis laikam ir viens no retajiem karnevāliem, kad lielākā daļa sanākušo tomēr ģērbušies „pa tēmu”, poētiski aprakstošie un daudznozīmīgie iepriekšējo gadu nosaukumi, pieļāva lielāku fantāzijas brīvību, taču citādi vienotas noskaņas īsi nebija.
Astoņdesmito beigas, vairumam klātesošo, tomēr ir dziļāka vai tuvāka bērnība, tā, ka nav nekāds brīnums te ieraudzīt arī dažus pāraugušus zīdaiņus, vienās autiņbiksēs. Nākamā top tēma – dažādas variācijas par aerobikas tērpiem, gana daudz miliču, pa kādai pārdevējai.
Taisni apbrīnojami, cik daudziem vīriešiem mājās saglabājušies neizsmeļami tautisko prievīšu krājumi šādiem tādiem nenoskārstiem nolūkiem.
Otrais stāvs un bufete „Gauja” – nu jau mūsdienu klasika, piedāvā dzērienus un atbilstīgi laikam – plovu.
Padomju laikā nebija seksa? Muļķības! Divi (pie tam savstarpēji) romantiski noskaņoti „spermatozoīdi” iesaista klātesošos atrakcijās.
Sarkanbaltsarkanie karodziņi, svinīgas noskaņas, aplī „roku rokā” sadevušies gumijas cimdi, piemiņas stūrītis gumijas zābakiem un miglainais padomju cilvēka sapnis.
Trešajā stāvā, nostūris ar dīvāniņu, veciem televizoriem un kāda sen labākos medību laukos aizgājuša lopiņa ādu, pār kuru pustumsā nemitīgi kāds klūp.
Sporta zālē izklaidēties ienests pat sarkanais zaķis, kas jau labu laiku kavējies tuvākajā apkārtnē.
Viens no gardākajiem šīvakara kumosiņiem daudziem – „Pērkons”. Dziesmas, kam visi zina vārdus. Un tās nav nekādas no pīšļiem uz vienu brīnumu nakti uzstutētas emocijas, Melgalvja teksti un Kulakova mūzika uz-runā joprojām. Tās pārstiedz un apbur.
Jaunēklis ar klubkrēslu uz galvas, vairākas „Mildas” – sieviešu un vīriešu kārtas, gan vienkārši ar zvaigznītēm uz galvas, gan jau sarežģītākas konstrukcijas, ar visām pastieptajām rokām, dabiski zaļganā tonī. Un, protams, mazo meiteņu sapnis kopš 86.-tā gada – „Labirinta” rūķu karalis alias „Devids B.”
Pat pie tualetēm rindas šogad daudz mulsinošākas kā citugad, ja jau astoņdesmito mode dzimumus īpaši nešķiro, tikpat brīvi un demokrātiski viss pārējais, dzimumu vienlīdzība – pie kā gribu, pie tā piederu.
Smags pārbaudījums daļai ir „Inokentija Mārpla” uzstāšanās. Grupa gan uzdevumu augstumos, viņus nav par ko vainot. Bet publiku līdz ar sajūsmu gan viļņo vēl arī kas cits – kāda tēvaiņa lēcieni zālē no skatuves, nolīdzinot savā ceļā kādu pusduci nelaimīgu un neapzinīgu apakšā stāvētāju. Jau pēc mirkļa viņš tiek uzstutēts atpakaļ uz skatuves un „nirst” vēlreiz. Un tā vēl vairākas reizes.
Domājot, kam piešķirt simpātiju balvu, prātā nāk kāds puisis, kas teju visu karnevālu rāmi nogulējis uz soliņa un neko sliktu nav izdarījis. Varētu jau – par pozitīvismu.
Uz rīta pusi, kāds cits puisis violeti sudrabotā ietērpā tiek pie portāla EasyGet.lv un Accenta dāvātas simpātiju balvas – čeka 200 LVL vērtībā – par modi un izturību.
Tā, starp citu, atziņa – arī ar nolauztu zābaka papēdi un paliekot zeķītēs var baudīt karnevālu kā nākas, tiesa mazliet izteiktāk izjūtot grīdas lipīgo, purvam līdzīgo pievilkšanas spēku. Vien uz rīta pusi pie kājām līp jau zvaigznes (no norautām virtenēm), ak, šie debesu ne šovu spīdekļi.
P.S. Bija pilnmēness nakts.
