„Pērs Gints” latviski tiek pārtulkots 1913. gadā un savu pirmpublicējumu piedzīvo tajā pašā gadā Pēterburgā. Rīgā drāma tiek izdota tikai 1931. gadā. Atdzejojuma autors ir Jānis Akuraters.
„Biju pie Ibsena. Zem baltiem bērziem guļ šis milzis. Melns obelisks no Norvēģijas granīta un uz tā zeltā zīmēts vesers – vairāk nekā. Ir skaisti. Liela kapsēta pilsētas vidū... Kā es gribu izprast Ibsenu!...” – tā Jānis Akuraters, atrazdamies emigrācijā Norvēģijā, raksta sievai Marijai. Izprast Ibsenu Akurateram izdevās. Izprast – sajūsmā un aizrautībā iepazīstot un iemīlot Ziemeļzemes dabu, vēsturi, kultūru, mākslu, literatūru, teātri un apgūstot norvēģu valodu. Tā sākās Akuratera ceļš pie Ibsena, it īpaši pie „Pēra Ginta” un „Branda” – dramatiskajām poēmām, kuras viņš atdzejo pēc atgriešanās Latvijā.
„Pērs Gints” sarakstīts 1867. gadā, kad Ibsens bija jau 40 gadus vecs, viņa otra lielā dramatiskā poēma „Brands” tapusi divus gadus iepriekš – 1865. gadā.
Tā kā poēmā „Pērs Gints” ir daudz satīrisku momentu par norvēģu raksturu, sevišķi tā vieglprātīgo un iedomīgo pusi, tad sākotnēji poēma Norvēģijā nebija tik populāra kā „Brands”. „Brands” bija iznācis jau septiņos izdevumos, kad „Pērs Gints” sasniedza vien trešo. 1876. gadā Ibsens sagatavoja īsinātu „Pēra Ginta” variantu Kristiānijas (Oslo) teātrim, kur to uzveda ar Edvarda Grīga komponētu mūziku. Pamazām „Pērs Gints ” tika iekļauts visu Skandināvijas teātru repertuārā.
Latviešu teātrī „Pērs Gints” parādās jau 1921. gada 15. novembrī Eduarda Smiļģa veidolā, kad Dailes teātrī notiek šīs Ibsena lugas pirmuzveduma pirmizrāde.
No lielā norvēģa uzrakstītajām 25 lugām latviešu teātrī skatuves gaismu ieraudzījušas astoņpadsmit. Visvairāk iestudētas drāmas „Leļļu nams” („Nora”) – 14 reižu un „Spoki” – 19 reižu.
Taču Henrika Ibsena ideju drāmām – „Brandam” un „Pēram Gintam” – latviešu teātrī ir citādāka skatuves gaita un nozīme – tām ir nepārvērtējama loma latviešu profesionālā teātra veidošanās procesā un attīstībā. Šajā sakarā īpaši jāizceļ divi iestudējumi: 1975. gadā Dailes teātrī iestudētais „Brands” Arnolda Liniņa režijā un 1979. gadā Jaunatnes teātrī uzvestais „Pērs Gints” Ādolfa Šapiro režijā. Abām izrādēm scenogrāfiju veidojis Ilmārs Blumbergs.
Pie „Pēra Ginta” iestudējuma Jaunatnes teātris režisora Ādolfa Šapiro vadībā strādāja ilgāk nekā Ibsens pie lugas uzrakstīšanas, jo izrādījās – viss Ibsens bija kļuvis dzīvs un vajadzīgs. Teātra zinātniece Lilija Dzene rakstīja: „Ā. Šapiro ir uzdrošinājies pieprasīt sev vienu mūsu dzīves dienu, (..) uzlikdams uz skatuves dēļiem nesaīsinātu H. Ibsena dramatisko poēmu.”
Atbilstoši režisora iecerei darbojās mākslinieka Ilmāra Blumberga radītā skatuves telpa – slīpa plakne, no kuras kārtu pa kārtai lobījās nost atsevišķu ainu pārklāji, gluži kā sīpola mizas Pēra dzīves līdzībā. Būtībā izrādes scenogrāfs te vienlīdz spilgti darbojās arī kā drāmas režisors, inscenējuma idejas nesējs, tās atklāsmes virzītājspēks.
Savas dzīves analīzē aktiera Ulda Pūcīša Pērs Gints bija ļoti spēcīgs tāpēc, ka bija absolūti patiess, absolūti godīgs un vienkāršs.
Jaunatnes teātrī iestudētais „Pērs Gints” aizņem nozīmīgu izstādes „Skrējiens ar briedi... vai visa dzīve?” daļu. Izstādē skatāmi 16 Ilmāra Blumberga dekorāciju metu oriģināli un kostīmu skices, fotogrāfijas no izrādes un… brieža galvaskauss – aktieru iedvesmas avots, izrādi iestudējot. Izstādes apmeklētāji varēs iepazīties arī ar „Pēra Ginta” tulkojumu pirmizdevumiem u.c. ar tulkojuma tapšanu saistītiem materiāliem, kā arī ar videomateriāliem par Ibsena pēdējo dzīvesvietu Oslo, kur iekārtots muzejs, un par rakstnieka pavadīšanu pēdējā gaitā. Būs iespēja noskatīties fragmentus no Latvijas Nacionālajā operā uzvestā baleta „Pērs Gints”, no Liepājā iestudētās izrādes (režisors Oļģerts Kroders) un videofilmas „Ibsena motīvs” (režisors Ansis Epners).
Skrējiens. Skrēja Pērs, skrienam mēs visi. Aizvien ātrāk. Kam mēs paskrienam garām? Kam garām paskrēja Pērs? Atbildi meklējiet izstādē.
Izstāde būs atvērta līdz 31. decembrim.