Inga Gaile pagājušajā gadā ir bijusi viena no visvairāk apbalvotajām latviešu rakstniecēm. Par savu jaunāko dzejoļu krājumu „Migla” viņa saņēmusi „Latvju Tekstu” dzejas balvu un Ojāra Vācieša prēmiju, bet viņas otrais stāsts „Piena ceļi” ieguva „Prozas lasījumu 2012” galveno balvu.
Pati dzejniece gan apgalvo, ka ne jau balvas ir galvenais. Vislielākā laime ir iespēja rakstīt. Un rakstīt latviski.
„.. ir jāraksta latviski, jo tieši šajā valodā savu pieredzi un pārdzīvojumus varu izteikt vispatiesāk. Šī valoda ir manās asinīs, manī jau kopš dzimšanas – gan mana mamma, gan tētis, gan vecmāmiņa ir latvieši. Rakstīt latviski vienkārši ir mans liktenis. Turklāt kā profesionāls rīks tā man ir daudz spēcīgāka nekā jebkura cita valoda, kaut arī būtu to kopusi visa mūža garumā.
Rakstniekam nav jādomā par to, vai cilvēki viņu lasīs un cik cilvēkiem viņš patiks, jo tāda pieeja bīstami pietuvina tirgum. Diemžēl tirgus principi pašlaik ir pārņēmuši pilnīgi visas jomas, liekot literātiem domāt, ka, ja reiz nevari sevi pārdot, tad tevis nav vispār. Bet tas ir iluzors iespaids. Dzīve nav tikai pirkt un pārdot – tajā eksistē arī citas cilvēkam svarīgas lietas,” Inga Gaile stāsta intervijā laikrakstam „Latvijas Avīze”.
Inga Gaile (1976) savus dzejoļus regulāri publicē kopš 1997. gada. Izdoti četri dzejoļu krājumi: „Laiks bija iemīlējies” (1999, Klāva Elsberga prēmija), „raudāt nedrīkst smieties” (2004, Annas Dagdas fonda balva un Ojāra Vācieša prēmija dzejā), „Kūku Marija” (2007) un „Migla” (2012). 2011. gadā apgāds „Mansards” laida klājā Ingas Gailes lugu „Āda”. Kopā ar režisoru Andreju Jarovoju veidojusi vairākus iestudējumus Ģertrūdes ielas teātrī, Jaunajā Rīgas teātrī un Nacionālajā teātrī.
Šobrīd Inga Gaile pati debitē teātra režijā – 31. maijā Ģertrūdes ielas teātrī pasākumu ciklā „Ienāc teritorijā!” notiks Ingas Gailes kursa darbs – izrāde „Mūsu Silvija debesīs”.
Pasākumu atbalsta VKKF.
