Ingunas Baueres romānus jau iemīlējuši daudzi Latvijas lasītāji. Īpaši populāri ir rakstnieces biogrāfiskie darbi par ievērojamu Latvijas kultūras darbinieku dzīves līdzgaitniecēm un mūzām (“Skolas Līze”, “Lizete, dzejniekam lemtā”, “Ede, Pumpura sieva”), taču Inguna raksta arī romānus un jauniešiem adresētus darbus. Nupat nācis klajā rakstnieces jaunākais romāns “Līdz septītajai paaudzei”, kurā intriģējoši savērpti cilvēku likteņi no 18. gadsimta līdz pat mūsu dienām. Mīlestība, ciešanas un cilvēciskas kaislības ir līdzīgas visos laikmetos, taču pats saistošākais šajā romānā ir vēstījums – mēs nekad nezinām, kā katra mūsu šodienas izvēle ietekmēs nākotni...
Par godu grāmatas iznākšanai Apgāds Zvaigzne ABC aicināja Ingunu Baueri uz īsu sarunu.
Kā radās ideja romānam “Līdz septītajai paaudzei”?
Ideja romānam radās pašos manas rakstniecības pirmsākumos, kad, pētot vēsturiskās liecības, uzgāju ziņas par interesantiem atgadījumiem latviešu dzimtcilvēku dzīvē un attiecībās ar viņu vāciskajiem kungiem. Domas par to, kā veidojās notikumi un kā jutās tajos iesaistītie ļaudis, riņķoja pa galvu, rosinot fantāziju. Senie laiki, mūsu dienas – tā ir liela mistērija, kurā tiek iesaistīts ikviens, kurš nācis pasaulē. Pamatideja, kas izlasāma arī uz grāmatas vāciņa: “Viss ir tāpat, kā reiz bijis – mīlestība un naids, piedošana un apžēlošana.”
Vai romāns balstīts vēsturiskos faktos vai tevis pašas pieredzē?
Neapgāžami pierādāmu faktu tur nav, taču ir pamats ticēt, ka notikumi risinājušies līdzīgi, turklāt ne vienā vien Latvijas vietā. Kas attiecas uz “mūslaiku sadaļu”, kur darbība risinās skolā – jā, rakstot nāca talkā arī pašas pieredze. Manas paaudzes cilvēki noteikti atminas atgadījumu ar Cēsu skolnieci, kuru padomju ideoloģija un tās nežēlīgie piekopēji noveda līdz pašnāvībai. Manā darbā nekas nav “viens pret vienu”, taču paralēles pastāv.
Kāpēc tevi tik ļoti vilina 18. gadsimts?
Šo vēsturisko laika posmu mūsu valsts vēsturē esmu vispamatīgāk izpētījusi. Materiālu ir pietiekami, ļoti daudz ko iespējams noskaidrot diezgan precīzi. 18. un 19. gadsimtā ir tik interesanti “ienirt”! Man tas sagādā milzīgu gandarījumu un rada dedzīgu rakstītprieku.
Ko tu uzskati par svarīgāko savos romānos?
Godīgu attieksmi kā pret aprakstāmajiem personāžiem, tā pret lasītājiem. Labskanīgas latviešu valodas lietojumu. Mūsu senvēstures apzināšanu un “atdzīvināšanu”, jo, kā teicis kāds gudrs vīrs – tiem, kas nezina savu vēsturi, nav nākotnes.
Kas ir tavi iedvesmas avoti?
Būt latvietei un rakstīt latviešu valodā ir liela Dieva izredzētība un gods. Cik daudzi no pasaulē mītošajiem cilvēku miljoniem var ko tādu atļauties? Mans latviskums ir mans lielākais iedvesmas avots.
Par ko vēstīs tavs nākamais darbs?
Tā sanācis, ka, intensīvi strādājot, darbi virknējas ciešā rindā. Nākamais lielā apjoma romāns iznāks jau ap Jāņiem un būs veltīts Ata Kronvalda dzīvei un darbam latviešu tautas labā. Romāna nosaukums: “Piedod, Karolīne!” Es pati jau gaidu ar nepacietību un ceru, ka arī lasītāji gaidīs, jo Kronvalds – tas ir mūsu tēvzemes nama stūrakmens.
Paldies par sarunu un daudz radošu ideju arī turpmāk!
Foto: Publicitātes foto