Britu animāciju teātra trupas “1927” izrāde “Dzīvnieki un bērni ieņem ielas” (The Animals and Children Took to the Streets) ir stāsts par kādas pilsētiņas nomali tad un tad un tās hronistu, kas tik ļoti vēlas pamest nomācošo un izvirtušo vidi, krājot savas 777.77 mārciņas biļetei (vienvirziena, uz kaut kurieni prom no nekurienes), tomēr attopas, glābjot pilsētas (starp citu, ar nosaukumu tāda un tāda) vienīgās šķīstās sievietes meitu no šīs un šās pilsētiņas mēra ļaunajiem plāniem tādā un tādā veidā atbrīvoties no problemātiskiem bērniem, kas ir problemātiski vai ik dienu un nakti.” Šāda maza uvertīra praktiski nejūt laiku, tā ir piemērojama tik daudzām izrādēm; nevērīgajiem un izlepušajiem liekas, ka sižetam pietrūktu garnējuma un atbildes, kāpēc gan šis priekšnesums tautu masām tur un visur liekas tik ģeniāls, pedantiski radīts, ironisks un lingvistiski ekstazējošs. Tomēr tikai retais pajautās, cik gan liela ir izrādes saistība ar savādo trupas nosaukumu – tūkstoš deviņi simti divdesmit deviņi?
1927.gadā Frics Langs (Fritz Lang) uzņem leģendāro “Metropolis” - filmu par nākotnes pilsētu, kas kā rūpnīca mutuļo, attīstās un rūc. Kamēr uzdzīve notiek kaut kur “tur augšā”, strādnieki, salašņas un revolucionārā pagrīde (jebšu dzīvot alkstošie nevis varošie) ķeras pie dzinējiem, kloķiem un mērinstrumentiem un uz plakanās scenogrāfijas iegrimst drūmā, emociju pārmērīgā ritmā un nemitīgā dzīvības vilkšanā. Kur pilsēta ir šūpulis sapņiem un murgiem, cerībai un naidam, varai un brīvībai. Kur blēži mijas ar kādu godīguma staru, kur centīgie kļūst gudrāki, bet ar katru gudrības graudu tajos ieaug pļava skumju, bet vienu varu nomaina otra, un revolūcija ir tikai mierinājums.
1927.gadā aprit septiņi gadi kopš Roberts Vīne (Robert Wiene) radījis savu ekspresionisma kanonu ar nosaukumu “Doktora Kaligari kabinets”, un šajos septiņos gados pilsēta ir spējusi izaugt tikpat greiza, pelēka un noplukusi kā šķībie un greizie filmas skati.
1927.gadā pirmizrādi piedzīvo pirmā pilnmetrāžas un viena no pirmajām “runājošajām” filmām – “The Jazz Singer”. 89 minūtēs Als Džolsons (Al Jolson) cenšas izpaust sevi un atrast laimi mūzikā un klavieru pavadījumā. Par spīti apkārt valdošai noliedzošajai pasaulei, Džolsonam dzīve ir pilna humora un ironijas, nebeidzama valodas plūduma un cilvēciskuma. Reizē tas vēl aizvien ir pirmatnējais modernais kino – kontrasts un akcents, galējības un pārspīlēšana, lai norādītu tiešu skatītāja un skatuves sasaisti ar notiekošu, izvairoties no pārpratumiem. Tas ir tiešs, naivs un smeķīgs.
1927.gadā pēc 1568 performancēm aizveras leģendārā britu komēdijas un mūzikas rēvija “The Co-Optimists”. Tā ir pirmā, nopietnā varietē teātra programma, kas nodarbojas ar mūzikas, komēdijas, dzejas un skatuves mākslas apvienošanu un britu vēsturē ieraksta kādu svarīgu vārdu – Stenlijs Halovejs (Stanley Holloway). Līdz ar Ko-Optimistu sākotni 1921.gadā, Halovejs tiek nodarbināts arī BBC radio un pamatīgi izkopj komisko monologu stilu, kad mūzikas pavadībā aktieris auditorijai runā rīmes un pantus, pārsvarā kariķējot sabiedrību ar asu mēli un izceļot tās paradoksālās, nerātnās, dumjās puses (līdzīgi kā Jānis Dreslers). Līdz ar Stenliju Haloveju aizsākas modernās komēdijas tradīcijas, pirmie mūsdienu stand-up iedīgļi un “The Montyh Python” tik ļoti tuvā švītu angļu jeb “posh English” izruna.
1927.gadā savu trīsdesmit otro dzimšanas dienu svin Gustavs Klucis – tā sauktā krievu konstruktīvisma pionieris un leģenda. Viņa rokās saplūst tipogrāfija un monumentāli fonti, fotomontāža un kliedzošas, abstraktas un ekspresionistiskas plakātu konstrukcijas un aplikācijas ar politiskiem saukļiem un industrijas mehānismiem, Staļina plaukstām un negatīvu noskaņu noskaņu piesātinātām, tomēr ideālām sapņotāja līnijām. Viņš ir dzimis zemē, kas lasa un raksta ar latīņu burtiem, bet viņa darbi runā saprotamās, bet svešās, naidīgās zīmēs.
1927.gadā Ķīnas nacionālisti un komunisti nodibina valdību, Portugālē notiek dumpji. Austrijā notiek asiņaini politisks streiks, kas tiek apspiests ar spēku, ieguvējs nav neviens. Jauni cilvēki ir ielās, vēlēdamies redzēt tīrāku to iesīkstējušo un satrupošo pasauli, kas bijuši šeit līdz šim, bet veci pieķērušies novecojušām vērtībām un baznīcai, noliedzot iespēju pamest šo mūšīgo ratu. Sparu iegūvuši Marksisti un sociāldemokrāti, aģitējot ar Kārļa Marksa citātu krājumiņiem, ceļojot no organizētas darba šķiras līdz galējiem anarhistiem. Pasaule ir uz pārmaiņu sliekšņa, tomēr pārmaiņas nav vēlamas.
1927.gadā Lielbritānija pārtrauc diplomātiskās attiecības ar Padomju Savienību. Iemesls – spiegošana un pagrīdes aģitācija. Pēc neilga laika Padomju Savienība izpilda nāvessodu iespējamajiem britu spiegiem. Brīvība tiek pārtraukta, Staļins iegūst troni pēc Ļeva Trocka padzīšanas no partijas tajā pašā gadā. Ir iestājies solo valdīšanas laiks, brīvdomāšana top aizliegta, visi, pašiem nemanot, kļūst pieauguši un paļāvīgi kā ieēduši kādu lēnas iedarbības indi (piemēram, ar nosaukumu “Granny's Gumdrops”), turklāt ne pret savu gribu un ar pozitīvu noskaņojumu.
Var vien minēt, vai “Dzīvnieki un bērni ieņem ielas” bāze kaut mazākajā mērā ir radīta, ietekmējoties no šiem notikumiem, (ne tikai no pirmā par Langa filmu, kā to norāda trupas “1927” komanda), tomēr izrādes odziņa ir spējā apvienot ne tikai politisko ar humoristisko, ne tikai “The Tiger Lillies” raksturīgo riebīgo un zemisko ar tīro un modīgo Fidžeralda stilā, bet arī retro kaut vai scenogrāfijā, leksikā un kostīmos ar izrādē pieminēto bērnu mūsdienīgo vēlmi pēc datorspēlēm un ķīmisko narkotiku pieejamību. Un, teju pats galvenais, priekšnesums ir klasisks varietē teātris Sjūzenas Endreidas (Suzanne Andrade) dramaturģijā un režijā un valdzinošas konstruktīvisma un pagātnes apbružātas Pola Berita (Paul Barritt) animācijas, kas tomēr mijas ar maigu, bērnišķīgu apaļīgu līniju ķermenīšiem, atomašīnām un parkiem – izteiksmes līdzekļi atkarīgi no kāpumiem un kritumiem scenārijā.
Galu galā tā ir gan komēdija, gan traģēdija reizē, un reizē nav nekas cits kā divdesmito gadu distopijas spogulis ar maģisku un iedējošu klavieru pavadījumu – totalitārisms, cilvēku cīņa pēc brīvības, kas tās iegūšanā ir tā pati nebrīve, industrializācija un reizē sabiedrības pagrimums, zagļi un indētāji, un neveiksmīgi sapņotāji, kas šādā vidē pārsvarā iet bojā (kā Orvela grāmatā 1984).
Tomēr tie jau nebūtu angļi, lai šo diezgan drūmo atmosfēru neizkliedētu ar jau pieminētajā Haloveja varietē tradīcijām, ar viņiem tik raksturīgo ironiju, parodiju un baiļu trūkumu no padibenēm, ko tik smalki apraksta Dikenss (Charles Dickens), un ko tik ļoti ir pārņēmis drūmo paradoksu kino meistars Tims Bērtons (Tum Burton), piemēram, filmā par Svīniju Todu un viņa bērnu šausmu-smieklu pantiņu grāmatā “The Melancholy Death of Oyster Boy & Other Stories”. Un tam pāri – atkal sapņotājs, rakstnieks, gara sargs, kam atliek vien visu notiekošo izfiltrēt caur sevi, cīnieties iekšēji un ārēji, garīgi un fiziski un turēties par spīti faktam, ka tu nekur neiederies.
Foto: Skats no izrādes “Dzīvnieki un bērni ieņem ielas”. Foto © Kompānija 1927
