Rūpniecības iela grimst vakara krēslā. Atrast šeit, kādā no greznajiem namiem ieslēpušos galeriju, nešķietas tas vieglākais uzdevums. Uz spožām izkārtnēm var īpaši necerēt. Atliek vērot logus. Un patiešām, beidzot pamanu kādu apgaismotu logu rindu, kas ļauj saskatīt pie telpas sienām dažas gleznas. Cerībā, ka tā varētu būt meklētā galerija, nevis kāda ekstravaganta kolekcionāra apartamenti, spiežu zvana pogu.
Elegance un ekstravagance tā izrādās gan. Zelts, kas neaplupis laistās elektriskajā apgaismojumā. Pagājušā gadu simteņa sākuma spožums ir kā medusmaize pēc pelēki nolupušā pilsētas centra un šķietami greznajiem, atjaunotajiem namiem, no kuriem patiesībā palikusi vien ārējā čaula, tukša gliemežnīca, kuras iekšpusē jau sen valda modernā askētisma sterilais tukšums.
Galerija sagaida ar sarkanu puskrēslu. Gar sienām izkārtotos zīmējumus apgaismo pa lampai, mazliet mistiskais pavērtais logs, kādi mēdz būt šāda tipa mājām ved uz nekurieni, vien mūra siena aiz tā.
Zīmējumi uzskatāmi parāda mākslinieces rokrakstu. Nedaudzas, lielākoties noapaļotas līnijas, plašs vēziens, tikai pāris krāsas. Un fantāzija.
Balts pamats. Melnas plašas līnijas, sarkans un brūns... bet nē, šī ir vēl viena apgaismojuma radīta ilūzija, mazliet pamainot skatpunktu, brūnais pārtop zeltā un kādā zīmējumā redzamās, šķietami nosauļotās pēdiņas, piepeši iemirdzas.
Zīmējumi, lai arī vienkārši, ietver sevī ārkārtīgi daudzus nozīmes slāņus. Daļa no tiem atklājas kā ierasts caur nosaukumiem, tās ir spēles ar alegorijām un asociācijām. Kā viens no pirmajiem, ko pamanu citu vidū, ir „Napoleons pēc kaujas”, kurā savienojas tāda kā „spēka trīsvienība” – bērna ķermenis, lepna vīrieša galva un pastieptā roka, kas pārtapusi nagotā ķepā-ķepiņā. „Padziedi, Marlēna” – skaista sieviete, kas darbojas uzvelkamās atslēdziņas vadīta, pār plecu vīd ērgļa knābis.
Koķetērija ar un par sēnēm – „Mušmiru balets” un „Mušmiru šaušana”, kur sarkani lāsumotās cepurītes atklāj blati krokotos apakšsvārkus un spicpapēžotas apaļīgas kājiņas, pa kurām otrajā darbā tik pat aušīgi tiek šauts ar „kaķeni”, pārvēršot dažas gaisā uzlidojušās par ko izpletnim līdzīgu. Līdzas kārdinātājs – naktstauriņš, melnbalti apgleznots tēlniecības darbs.
Otrā telpa sagaida ar spožu baltu gaismu un brīnumainiem griestiem, sava laika ēku interjera paraugs. Šeit izvietojušies lielāka un mazāka formāta gleznojumi un tēlniecības darbi. Eļļa, akrils, guaša, apgleznots audekls, koks, ģipsis un arī kādi aizkari vai galdauts – vecrozā rakstains audums, kas daļēji atklājas kāda darba fonā. Un krāsas – intensīvas, bieži pretkrāsas, kas šoreiz „sadarbojas”.
Arī šeit fantāzijas bagāti nosaukumi, tajos kaut kas no pasaku siltuma un gudrības, un vēl mazliet skumju – „Zābaki uz mēness”, „Tā, kuru aizmidzina naktstauriņš”, „Susuru princese”. „Lietus jūrā”, kur apaļām pērlītēm līdzīgās lāses ņirbina ūdens virsmu virs rotaļīgiem delfīniem. „Grūdmūs-Velcjūs” – tas pats Hjū Loftinga fantāzijas radītais zvērs, kas nonāca doktora Dūlitla gādībā.
Arī vairāki plastiski darbi – sākot ar brūno smejošo meitēnu – „La bella bambina”, nosaukums, kas šoreiz aptver arī visu izstādi. „Slēpotāja” komiski neiedomājamā izpildījumā – horizontāli guļoša sievietes figūra peldkostīmā, ko ar pamatu savieno divas vertikāles – slēpes un slēpju nūjas. Un pats grandiozākais uzstādījums – bokseris, lakoniska, noapaļota un apgleznota figūra uz spoguļgaldiņa.
Un vēl kāda savāda, citas pasaules klātesamības sajūta, kas pārņem vērojot teju visu uzgleznoto varoņu lielās, plaši atvērtās acis.
Izstāde aplūkojama līdz 28.martam.
