To, cik lielā mērā Saule mūs ietekmē, ir skaidrs ikvienam, kurš ir piedzīvojis Latvijas drūmos rudeņus un lietainās ziemas. Tomēr svarīga esot ne tikai Saules saskatāmība debesīs. Zinātnieki apgalvo, ka Saules aktivitāte (pat ja to mūsu skatam aziklāj drūmi lietus mākoņi), atstāj iespaidu uz mūsu planētas biosfēru – tā ietekmē dzīvnieku migrāciju, epidēmiju izplatību un pat satiksmes negadījumus. Ar šiem jautājumiem nodarbojas speciāla zinātnes nozare heliobioloģija, kura pēta Saules ietekmi uz bioloģiskajiem organismiem. Bet vai varam apgalvot, ka Saule ir vainojama arī dažādās vēstures kolīzijās?
Šādu viedokli pauduši daudzi pētnieki, arī mūsu ievērojamais zinātnieks akadēmiķis Jānis Stradiņš, kurš astoņdesmito gadu beigās, vērojot Atmodas laika pārvērtības, pieminēja Saules aktivitāti kā vienu no vēsturi ietekmējošiem faktoriem. Saules magnētiskās vētras aktivizē cilvēkus, palielina politiskās amplitūdas un rezultātā mēs varam gaidīt revolūcijas un karus. Cik pamatoti ir šādi apgalvojumi?
Vispirms nedaudz par pašu Saules aktivitāti. To parasti mēra ar t.s.Volfa skaitļiem (tos ieviesis šveiciešu astronoms Rūdolfs Volfs), kurus iegūst, mērot Saules plankumu skaitu. Saules plankumu veidošanās ir saistīta ar magnētiskajām norisēm uz Saules. Jo vairāk plankumu, jo aktīvaka Saule. Jo Saule ir aktīvāka, jo lielāki ir Volfa skaitļi. Mierīgos periodos Volfa skaitļi ir tuvi nullei, par augstu Saules aktvitāti var runāt, ja Volfa skaitlis pārsniedz 100 punktu atzīmi un par ārkārtīgi augstu, ja tas sasniedz 200 punktus.
Pietiek ar paviršu Volfa skaitļu tabulas aplūkošanu, lai viss it kā būtu skaidrs – ievērojamākie pagātnes notikumi risinājušies augstas Saules aktivitātes periodos. Piemēram, 1789.gada jūlijā, kad Parīzē sākās plaši nemieri, iedzīvotāji ieņēma Bastīliju un franču revolūcija uzņēma apgriezienus, Volfa skaitlis sasniedza 117 punktus; 1905.gada novembrī, kad Krievijas impērijā plosījās revolūcija, Latvijā dega muižas un atsevišķās pilsētās sākās bruņotas sacelšanās, Volfa skaitlis bija 107,2 punkti; arī 2001.gada septembrī, kad boingi triecās Dvīņu torņos un Pentagonā, Saules aktivitāte bija ļoti augsta, Volfa skaitlis sasniedza 150,7 punktus.
Saules aktivitāte ir periodiski svārstīga - aktīvos periodus nomaina pasīvie. Ja mēs aplūkojam 20.gadsimta Saules aktivitātes periodus, iegūstam šokējošu ainu: Volfa skaitļi tuvojās vai pārsniedza 100 punktus šādos gados: 1905.- 1907.gadā (Krievijas revolūcija), 1917.- 1919.gadā (revolūcijas Vācijā un Krievijā, Latvijas neatkarības izcīnīšana), 1936.- 1940.gadā (Spānijas pilsoņu karš, Staļina Lielais terors, 2.Pasaules kara sākums), 1946.- 1951.gadā (Aukstā kara sākums, Britu impērijas sabrukums, vairāki asiņaini kari Āzijā), 1956.- 1960.gadā (Suecas krīze, Ungārijas sacelšanās, Kubas revolūcija, Āfrikas pilsoņu kari), 1967.- 1970.gadā (Septiņu dienu karš starp Izraēlu un arābiem, rasu nemieri ASV, studentu nemieri Vācijā un Francijā, “Prāgas pavasaris”), 1978.- 1982.gadā (Irānas revolūcija, PSRS iebrukums Afganistānā, Polijā nemieri) un 1988.- 1992.gadā (PSRS sabrukums, nacionālās neatkarības kustības Austrumeiropā, Latvijas neatkarības atgūšana, Persijas jūras līča karš).
Tomēr viss nav tik vienkārši, kā pirmajā brīdī varētu šķist. Kaut vai tādēļ, ka periodos ar augstu Saules aktivitāti bieži vien nekas īpašs nenotiek. Piemēram, 1947.gada maijā Volfa skaitlis pārsniedza 200 punktus, bet nekādus lielus satricinājumus pasaule nepiedzīvoja. Arī ļoti aktīvais 1957.gada septembra – 1958.gada janvāra periods, kad piecus mēnešus Saules aktivitāte pārsniedza 200 punktus (1957.gada oktobrī uzstādot 20.gadsimta rekordu, kad Volfa skaitlis bija 253,7 punkti), nenesa cilvēcei vispārēju apokalipsi un pagāja diezgan mierīgi. Var vēl piebilst, ka, piemēram, 1.Pasaules karš sākās periodā, kad Saules aktivitāte bija zema (1914.gada jūlijā Volfa skaitlis 5,4). Kaut gan daudzi vēsturnieki 1.Pasaules kara sākšanos uzskata par nejaušību (pārāk daudz ieroču un pārāk maz veselīgas komunikācijas starp monarhiem), tomēr Eiropas lielās nācijas, pat neskatoties uz nožēlojami zemo Volfa skaitli, visas kā viena izrādīja lielu entuziasmu, brīvprātīgi dodoties milzīgajā slaktiņā.
Tātad Saules aktivitāte un lielie vēstures pavērsieni ir saistīti, bet to saistība ir visai nosacīta. Ļoti iespējams, ka Saules magnētiskās vētras aktivizē cilvēkus un rezultātā viņi labprātāk piedalās nemieros un revolūcijās. Iespējams, ka aktīvā Saule pamudina garīgi nelīdzsvarotākos valstu vadītājus izšķirties par agresīvu rīcību. Tomēr uzskatīt, ka augstu Volfa skaitļu fiksēšana neizbēgami nozīmē arī dramatiskus politiskos satricinājumus, nav pamata.