Kāpēc tieši šobrīd autorei licies būtiski aprakstīt Kronvalda Ati, viņa ģimenes likteņa līkločus un viņa devumu Latvijas kultūrā un valodā? Atbildei rakstniece piedāvā Kronvalda citātu, kurš atradis ceļu arī uz grāmatas lappusēm: ,,Mēs, kas ar skaidru apziņu savu iegūto izglītību, savu spēku, savu dzīvību ziedojam savas tautas labā, mēs turamies cieši un uzticīgi pie tēvu valodas un savas tautības, un viņas sevišķi tagad nevaram ne par kādu naudu pārdot tādēļ, ka mums nevar dot neko citu vietā, kas būtu tikpat svarīgs un cienīgs mūsu tautas interešu ziņā. (..) Un ja tu, brāl, aiz bailēm atraujies no sava sentēvu mantojuma cienīšanas, tad zini, ka tu neesi vaļīgs, svabads zināšanas māceklis, bet vai nu savas maizes kules, vai cita kunga vergs.”
Gandrīz pirms simt četrdesmit gadiem – 1875. gada puteņu mēnesī – Vecpiebalga un visa Latvija atvadījās no pāragri mirušā Ata Kronvalda. Viņa gara patieso diženumu toreiz tā īsti apjauta vien retais. Kas mainījies šodien, kad mums ir Kronvalda bulvāris, Kronvalda parks, Kronvalda piemineklis? Cik daudzi no tiem, kuri ik dienu šķērso Kronvalda ielu kādā no Latvijas pilsētām, zina, kas šis vīrs īsti bija un ko mūsu valstij un tautai dāvināja? Vai zinām, ka izcilā latviskuma kopēja sieva un mūža mīlestība Karolīne bija labdzimta vāciete, kura mīlestības dēļ ģimenes dzīvē pilnīgi pārgāja uz toreiz vēl maz kopto latviešu valodu? Vai zinām, ka Atis centās paspēt aizlāpīt milzu robus daudzās kultūras un izglītības jomās – sākot ar jaunvārdu meklēšanu, beidzot ar mācību grāmatu sarakstīšanu teju visos priekšmetos, kādus tolaik apguva skolās? Vai zinām, ka milzīgā slodze dedzīgo patriotu no savas tautas atrāva nieka trīsdesmit astoņu gadu vecumā? Vai nojaušam, ko viņa ziedošanās tēvzemei maksāja sievai un trim bērniem? Un kāds liktenis tos gaidīja pēc Kronvalda nāves?
Grāmata “Piedod, Karolīne!” ir rakstīta, lai no nepelnītas aizmirstības atsauktu izcilu cilvēku, latviešu tautas un kultūras patriotu, turklāt tā tapusi zīmīgā – pērngad notikušā valodas referenduma laikā. “Ko Atis par mums teiktu šodien?” domīgi jautā autore un atbild: “To pašu, ko toreiz: “Vergs ir viltīgam un sīkstam zvēram līdzīgs, un cilvēks bez tēvzemes ir nesvētīgākais starp visiem.””
Atgādinām, ka Inguna Bauere ir kultūrvēsturisko romānu “ Skolas Līze”, “Ede, Pumpura sieva” un “Lizete, dzejniekam lemtā” autore.
Foto: Publicitātes foto