Jau ierasts, ka literatūras ceļš pie jaunajiem un ne tiek jaunajiem lasītājiem tiek meklēts un veidots arī aplinkus, ne tikai caur noputējušu un daudzus biedējošu grāmatu labirintu. Liekas, vadoties pēc atziņas, ka visas praktiskās darbības cilvēks jau kopš bērnības vispirms apgūst kā spēli, arī ceļš pie klasikas darbiem veidots līdzīgi.
Spēles veidojuši seši mākslinieki, sadarbībā ar programmētājiem. Taču pirmās ieceres radušās jau gandrīz pirms astoņiem gadiem. Kā pirmais tapa disks „rainis_2005.lv”, kur līdzīgā veidā spēlēs tika pārvērsti pazīstamākie Raiņa darbi.
Šekspīra spēlēm izmantotas viņa zināmākās lugas, gan komēdijas, gan traģēdijas – „Karalis Līrs”, „Hamlets”, „Vētra”, „Spītnieces savaldīšana”, „Otello” un „Sapnis vasaras naktī”, kuru vidū, mazliet pārsteidzošā kārtā, izpaliek „Romeo un Džuljeta” un „Makbets”.
Rūdītiem šī autora darbu mīļotājiem nav pamata satraukties, tā nav versija, ko piedāvāt skolēniem, aizstājot oriģinālos darbus, līdzīgi kā tas reizēm notiek ar bērniem domātajām grāmatām – līdz absurdam īsinātām klasisku darbu adaptācijām. Šī ir paspēlēšanās ar klasiskām tēmām, izmantojot anglisko „play” – kas arī var tikt tulkots abējādi „luga” un „spēle”, kaut patiesībā to pašu attēlošanas, iztēles, izspēlēšanas procesu vien iemieso. Turklāt, arī spēlei kādas nebūt priekšzināšanas ir vajadzīgas, kaut vai atpazīstot varoņus, viņu tekstus.
Vismaz prezentācijas pasākumā liekas, ka sanākušajiem nopietnajiem ļaudīm, dažādu kultūras nozaru pārstāvjiem, šī šķiet jauka izklaide un spēles gana azartiski tiek iemēģinātas, pārējiem vērojot notiekošo uz lielajiem ekrāniem. Un kamēr neviens nemēģina man iegalvot, ka Hamlets ir tikai tas datorizētais vīriņš, kas peles vadīts duelī vicina zobenu, esmu ar mieru spēlēties.
