Konkursa balvu grozā - Katjas Ketu "Vecmāte", Maikla Mirollas "Berlīne", Edvarda Vitmora "Nīlas ēnas" un Noras Ikstenas "Starp divām durvīm. Stāsti 1993-2011".
Lai piedalītoes izlozē par kādu no grāmatām, Tev jāveic “Trīs soļi līdz grāmatai”. Vairāk: https://www.facebook.com/easygetlv
Ja vēl neesi drošs, kuru grāmatu vēlies iegūt savā īpašumā, iepazīsties ar anotācijām!
Katja Ketu "Vecmāte"
“Hilma vēl elpoja. Skatījās uz mani paļāvīgām acīm, bez mazākās baiļu atblāzmas. Sakropļotais purns pieskārās plaukstas virspusei, mēle nolaizīja artēriju. Īpatnis, kam sveša pieķeršanās. Karasuns Hilma, kas apēda savus bērnus un ļāva sašūt mutes kaktiņu ar lāpāmadatu. Esmu nemācīta vecmāte. Man šajā pasaulē bijušas vienas īstas jūtas, un tās ir mīlestība, neko vairāk es nespēju izturēt. Nezinu, ko lai dara ar skumjām.”
Šis romāns ir gan satricinoši atklāts mīlas stāsts, gan tiešs un nepiekāpīgs vēstījums par vienu no visslēptākajām kara sejām. Tas aizsit elpu savā kailumā un patiesīgumā un ir brīvs no jebkādas liekulības un ideologu fantāzijām. Dzīvības trauslums un milzīga izdzīvotgriba, mīlestība, necilvēcība, kaisle, sekss un nāve - viss cieši līdzās, vienā telpā un laikā, Lapzemē 1944. gadā, tik blīvi kā uz skudru takas, kur neiespējami spert soli, lai kādu nesamītu.
Katja Ketu (Katja Kettu, dz. 1978) ir somu rakstniece un animācijas filmu režisore, trīs romānu un viena stāstu krājuma autore. Romāns "Vecmāte" (Kätilö, 2011) saņēmis Somijā prestižo Runeberga balvu u.c. godalgas, romāna tulkojumi jau iznākuši un drīzumā iznāks vairāk nekā desmit valodās.
Maikls Mirolla "Berlīne"
1989. gads, krīt Rietumu un Austrumu pasauli dalījušais Mūris. Filozofs Antonio Serratura dodas uz starptautisku konferenci Berlīnē, bet citā kontinentā kāds vīrs, vārdā Džūlio Kjaveta, siltumenerģētiķis un neatkarīgs cirkus mīms, kā rakstīts viņa pacienta kartē, atmostas no divus gadus ilga stupora. Ar viņa izbēgšanu no psihiatriskās slimnīcas aizsākas piedzīvojums, kurā pagātne savijas ar nākotni, un nāve tiek likta lietā, lai dīvainā transcendentālās filozofijas eksperimentā mainītu pasaules pamatus. Līdzīgi kā Kafka vai Italo Kalvino kanādiešu rakstnieks Maikls Mirolla jauc kopā reālo ar sirreālo, lai meklētu atbildi uz jautājumu, vai cilvēks var aizbēgt no sevis, cik lielu lomu mūsu apziņā spēlē vēsture un kurš no daudzajiem šķietamajiem “es” ir “īstāks”.
Kanādiešu rakstnieks Maikls Mirolla dzimis Itālijā, dzīvo Toronto. Viņa darbiem, romāniem, stāstiem, dzejai, lugām, scenārijiem, raksturīgs ļoti emocionāls, intensīvs vēstījums, kas drosmīgi tiecas pētīt dvēseles slēptākos nostūrus.
Edvards Vitmors "Nīlas ēnas"
“Sīnāja gobelēnā” un “Jeruzālemes pokerā” aizsāktais vidējo Austrumu vēstures stāsts nonācis līdz 1942. gadam.
Vācu karaspēks virzās pa Ziemeļāfriku, izcīnot uzvaru pēc uzvaras, Rommela leģendārais Āfrikas korpuss jau drīz var ieņemt Ēģipti un sagrābt varu visos Vidējos Austrumos. Šajā laikā vienā no Kairas trūcīgo rajoniem eksplodē rokasgranāta un bojā iet neievērojams ieroču kontrabandists, vārdā Sterns. Sabiedroto izlūkdienesti uzskata, ka šis šķietami nenozīmīgais nāves gadījums var izšķirt kara iznākumu, un atsūta izbijušu īru patriotu un ieroču kontrabandistu O’Salivanu Bīru izdibināt, kāpēc Sterns tika nogalināts un kam viņš patiesībā kalpoja.
Šī mīklainā misija Bīru no Kairas sabiedrības padibeņu spiegu organizācijām aizved pie noslēpumainas slepenas sabiedrības, kuras dalībnieku vidū ir afrikāņu arheologs, kurš mitinās ar korķi iztapsētā sarkofāgā, Kairas turīgākās ebreju ģimenes patriarhs un mūžvecas dvīņumāsas, kuru teiksmainā peldmāja pārlaicīgi šūpojas Nīlas viļņos. Minot Sterna dzīves noslēpumus, O’Salivans Bīrs saskaras ar laika mīklām, kara traģēdiju un labā un ļaunā būtību.
Nora Ikstena "Starp divām durvīm. Stāsti 1993-2011"
Astoņpadsmit gadu ar stāstiem. Tāds ir Noras Ikstenas īsprozas nogrieznis, kas ietverts šajā izlasē, kurā apkopoti labākie no 1993. – 2011. gadam rakstītie stāsti, to skaitā arī daži pirmpublicējumi.
Laiks starp divām durvīm — pirmo biklo klauvējienu pie ieejas rakstniecības pasaulē un joprojām bijību pret vārdu, lai gan pilngadības apliecība jau kabatā. Uz stāstnieces varoņiem tas nav atstājis nekādu iespaidu. Viņi joprojām ir tie paši: staigā maldu ceļus, mēģinot uztaustīt taisnāko, nodara pāri sev un citiem, bet neba aiz ļaunuma, vien bailēs ieraudzīt sevi patiesajā gaismā. Zaudējuši līdzsvaru, viņi nesaļimst, bet paļaujas uz Visaugsto, kam nestundā ielikt plaukstā vārgos pirkstus. Un vienmēr paliek iespēja uzturēt divus laikus — īstenības un sapņa, kad var piedzīvot citādu laiku un citādas domas, līdz pienāk tā neticamā laime satikties.