Pasakot vārdu savienojumu “koncentrācijas nometne”, parasti prātā nāk Staļina GULAGs (no krievu val. „Galvenā nometņu pārvalde”) un tūkstošiem uz tālo Sibīriju izsūtīto Latvijas iedzīvotaju. Tomēr reti kurš atceras, ka tieši Latvijā, ar latviešu rokām un Latvijas iedīvotājiem 20.gadsimta sākumā tika būvētas vienas no pirmajām padomju koncentrācijas nometnēm.
1918.gada 18.novembrī, pēc tam kad Vācija bija zaudējusi 1.Pasaules karā, Latvija proklamēja neatkarību. Bet jau decembra sākumā no Krievijas Latvijā iebruka sarkanā armija, uz kuras durkļiem balstoties, latviešu komunisti ar Pēteri Stučku priekšgalā sāka būvēt Latvijas Sociālistisko Padomju republiku. Tas notika visai brutāli, no Padomju Krievijas atbraukušie latviešu komisāri un instruktori arestēja un šāva visus aizdomīgos cilvēkus, kuri gadījās pa rokai. Kaut arī Padomju Krievija atzina sociālistiskās Latvijas neatkarību, vienīgais, kas tiešām šajā valstī bija neatkarīgs, bija tās represīvais aparāts. Latviešu komunistu organizētā terora sistēma bija daudz centralizētāka un efektīvāka par Krievijas čeku. Par to lielā mērā jāpateicas lielajam latviešu skaitam, kuri visu 1918.gadu aktīvi bija darbojušies Krievijas represīvajos orgānos un nu savas zināšanas varēja pielietot Latvijā.
Padomju koncentrācijas nometņu vēsture sākās 1918.gada septembrī, kad Padomju Krievijā oficiāli tika sākts “sarkanais” (komunistiskais) terors. Toreiz koncentrācijas nometnes tika pieminētas kā viena no iespējamām „nevēlamo elementu” (cilvēku) ieslodzīšanas vietām. Jāatzīmē, ka “sarkanā” teorora teorētiskā pamatošanā liela loma bija jau manis pieminētajam Pēterim Stučkam. Tomēr terors Padomju Krievijā vēl arvien bija visai haotisks, to lielā mērā pēc sava prāta īstenoja grūti kontrolējamā vietējā čeka. Latviešu komunisti spēra soli tālāk, izveidojot valsts vadītu un stingri uzraudzītu terora sistēmu. Padomju Latvija pirmā veica terora institucionalizāciju un centralizāciju. Vispirms tika izveidotas Politiskās nodaļas (Krievijas čekas ekvivalents, tikai stingrā valdības kontrolē), tad reorganizēti revolucionārie tribunāli (Latvija bija pirmā, kur ieviesa bēdīgi slavenās “troikas”, vēlāk tās pārņēma Padomju Krievija) un organizēta centralizēta koncentrācijas nometņu sistēma.
1919.gada 24.februārī tika izsludināti noteikumi par “koncentrācijas lēģeru” veidošanu. Tos veidoja un uzraudzīja Iekšlietu komisariāts (ministrija), tajos varēja ieslodzīt katru režīmam „kaitīgo elementu” (cilvēku) uz “noteiktu vai nenoteiktu laiku”. Padomju Krievijā līdzīgs lēmums tika pieņemts gandrīz pēc mēneša, 1919.gada 15.martā, izveidojot Centrālo nometņu pārvaldi (vēlāko GULAG). Atšķirībā no Krievijas, Latvijā nometnes kalpoja cilvēku izolēšanai nevis sodīšanai - netika pieļauta iespēja, ka šeit kāds kādreiz varētu laboties un kļūt par paklausīgu padomju pilsoni. Režīma ienaidnieki vienkārši tika “izolēti”, un praksē tas nozīmēja, ka koncentrācijas nometnes kalpoja režīmam nevēlamo clvēku pakāpenskai iznīcināšanai.
Koncentrācijas nometņu organizēšana bija diezgan sarežģīta. Tā prasīja salīdzinoši lielus resursus apstākļos, kad padomju režīmam trūka pilnīgi visa – būvmateriālu, sargu, dzeloņdrāšu un pārtikas. Par to, kā koncentrācijas nometnes tika veidotas un finansētas, saglabājies maz dokumentālu liecību. Vienā no tām varam lasīt: „Iekšlietu komisariāta Finansu-saimniecības nodaļa paziņo, ka 23.martā nosūtīts caur biedru Zatleri 30000 rubļi priekš civilgūstekņu koncentrācijas lēģera uzturēšanas.” Tā bija salīdzinoši liela summa, acīmredzot, paredzēta sargu mēnešalgām un pārtikas iepirkšanai uz ilgāku laiku. Grūtajos saimnieciskajos apstākļos koncentrācijas nometnes bija dārgs „prieks”.
Vienīgais, kas padomju režīmam netrūka, bija ieslodzītie. Pēc atsevišķām ziņām Latvijas koncentrācijas nometnēs tika ieslodzīti aptuveni 10000 cilvēku. Padomju Latvijā plosījās bads un epidēmijas, un ieslodzīto stāvoklis bija neapskaužams. Piemēram, Gulbenes koncentrācijas nometne nebija nekas vairāk kā ar dzeloņdrātīm apjozta pļava ar šķūni. Šie dīvainie veidojumi, „koncentrācijas lēģeri”, tautā ieguva nosaukumu “zvēru dārzi”. Tādu “zvēru dārzu” bija visai daudz, zināmas ir Valmieras, Gulbenes, Pļaviņu un Rīgas koncentrācijas nometnes. Rīgā vien bija vismaz četri “zvēru dārzi” (Zaķusalā, Kundziņsalā, Sarkandaugavā, Mežaparkā). To iemītnieku liktenis bija dažāds – daudzi nomira no bada, daudzus nošāva, bet lielu daļu 1919.gada vasarā izdevās atbrīvot vācu un igauņu karaspēkam