Lord of the dance

Pirmais, kas piesaista uzmanību, kā parasti, ir skatuves iekārtojums un gaismas, kas šoreiz veido vienotu veselumu, bagātīgi izmantotā pirotehnika un vizuālie efekti, rada spēcīgu efektu, ne tikai uz klausītāju ausu bungādiņām, bet arī sirds ritmu, to paātrinot līdzi dejas kustībai.

Vien pamatīgs klinstbluķis, ne akmentiņš vien, veļams rīkotāju dārziņā. Saprotams, ka Skonto halle ir laba platības ziņā, skaņai arī ne vainas, taču par vienā līmenī esošajām sēdvietām tikai retais var priecāties, teiksim, pirmās pārdesmit rindas. Jā, abpus skatuvei ir četri ekrāni (attēla kvalitāte turklāt ne vienmēr tā labākā), tomēr, ja ir vēlēšanās redzēt uz skatuves notiekošo kopskatā, viegli nav un pavadīt vakaru vērojot tikai ekrānu, arī to, domājams, lielākā daļa šovakar nav plānojusi.

Lai cik paradoksāli, viens no iestudējuma elementiem, kas visvairāk apbur šai vakarā, ir nevis deja, bet garā priesterienes apmetnī tērptās vokālistes sniegums, kas, ar pamīšus angļu un īru valodā izpildītām kompozīcijām, veldzē klausītāju ausis starp atsevišķām dejas daļām. Nākamās ir atraktīvās vijolnieces. Jā, un, protams, dejotāji paši, tradicionālās dejas elementi, ritms, ātrums un līdzās tam kontrastējošas pārejas – lēnas, plastiskas emocionāli ietilpīgas, pat ar atsevišķiem modernā baleta elementiem.

Nemitīga tērpu nomaiņa, pat uz skatuves, meitenēm noraujot kleitiņas un turpinot dejot šortos un topiņos. Krāsas brīžam lakoniskas – balts, melns, sarkans, brīžam otra galējība, spilgtie marķieru toņi – dzeltenzaļš, oranžs, rozā. Romantika, militārisms, tradicionālas dejas un pasakas. Aptuveni tā, intuitīvi un balstoties sajūtās, varētu iedalīt galvenos motīvus.

Aptuveni pusotru stundu garais uzvedums veidots divās daļās ar divdesmit minūšu ilgu pauzi starp tām. Lai arī nevar teikt, ka uzvedumam nebūtu vienotas noskaņas, brīžam prasījās mazliet izteiktāku sižetisko risinājumu, kas iezīmējās galvenokārt otrajā daļā.

Un tomēr atraktivitāte un atdeve, ar kādu šovakar strādā dejotāji, ir apbrīnojama, pārsteigums, šovs un izrādes beigās skatītāji jau ir kājās, dejotāji atgriežas uz skatuves, šķiet paši mazliet pārsteigti par šādu atsaucību, un improvizācijas turpinās vēl vairākas minūtes, lai kulminētu un noslēgtos ar liesmojošu uguns uzplaiksnījumu. Kā maģiskā rituālā, paslēpjot galvenos šīvakara varoņus. Pēc tam klusums un dūmi.