Kad tu piedzīvo negaidītu attiecību zaudējumu, saproti, ko nozīmē frāze „Zeme, atveries!”. Pēkšņi attopies daudzu ļaužu ielenkumā, kuri visi kā viens nepārstāj sausu muti atkārtot, ka viss būs labi, bet tu kā par spīti jūties kā Palle viens pats pasaulē. Sajūta, ka esi zaudējis daļu sevis ar pievienoto vērtību līdz šim uzticamu draugu, dzīves plānu un pat ikdienas māju veidolā atņem spēku ne tikai simboliskā, bet gluži burtiskā nozīmē. Vienu mazu mirkli – dažu dienu vai pat mēnešu garumā – tev šķiet, ka nu arī dzīvot lāga nav vērts. Un tieši tādā brīdī grāmata var kļūt par tavu pestītāju. Savulaik vienu tādu atradu savā grāmatu plauktā. Tā vairākus gadus pacietīgi gaidīja savu zvaigžņu stundu, lai, īstajā brīdī paņemta rokās, darītu brīnumus. Un, lūk, vēl viena tāda dziedniece atkal nokļuvusi uz mana rakstāmgalda…
Viņa Svētība Gjalvangs Drukpa un Keita Adamsa radījuši darbu ar visai banālu nosaukumu – „Ikdienišķā apskaidrība”. Varbūt tieši tāpēc Tu šai grāmatai paiesi garām, jo viss, kas aicina „nomest maskas, meklēt savu patieso ES, ļauties sajūtām, atbrīvoties no liekām saistībām, utt.”, rada momentānu, gluži dabisku un pavisam saprotamu cilvēcisko reakciju – noliegšanu, pretošanos un bēgšanu. Mums netīk, kad kāds no malas māca dzīvot; mums riebjas sludināšana; mūs kaitina apskaidrotie un svētulīgie. Ne jau tāpēc, ka mēs būtu ķecerīgi ļaundari kopš dzimšanas, bet tāpēc, ka jau kopš dzimšanas mūs mēģina ielikt rāmī – mājās, skolā, sabiedrībā. Mums JĀ-dara, JĀ-domā, JĀ-mācās, JĀ-atskaitās… Bet tieši tāpēc šī grāmata nav ikdienišķa. Tā ir dziedinoša. Tai, atšķirībā no zāļu iepakojuma, nav lietošanas termiņa, tā var gaidīt Tevi līdz brīdim, kad būs vajadzīgs Draugs. Tāds draugs, kurš var sniegt mierinājumu lielās bēdās – zaudējot attiecības ar sevi, Viņu vai citiem. Brīdī, kad būsi nodevis sevi vai draugu; brīdī, kad būsi ieskatījies sejā nāvei, kura bezkaislīgi paņēmusi tev mīļu cilvēku vai aicinoši māj ar pirkstu tev pašam; brīdī, kad tu zaudē kaudzi naudas un pie tavām durvīm klauvē parādu piedzinēji; vai varbūt brīdī, kad emocijas – dusmas, aizvainojums, bailes, skaudība vai vēlme atriebties – smacē un žņaudz tavu rīkli, liekot piedzīvot garas bezmiega naktis.
„Galu galā nav nekā tāda, ko jūs varēsiet paņemt līdzi. Īpašums, slava, attiecības un pat paša ķermenis jums kādu dienu būs jāatstāj. [..] Mums apkārt ir tik daudz lietu, kuras nevēlamies zaudēt, ka nenovēršami rodas jautājums: „Kādēļ gan man tas būtu jādara?” Tomēr tie, kas spēj nepieķerties lietām, ķermenim un paša ego, ir laimīgākie cilvēki pasaulē.” Grāmatā atsevišķa nodaļa veltīta attiecībām un cilvēka emociju skaidrojumam. Ja pieņemam, ka būt laimīgam nozīmē būt garā patiesi brīvam, tieši šīs lappuses tev to atgādinās: kāpēc tev sāp, kad saņem zemu novērtējumu vai vilies citā cilvēkā un ar viņu saistītām, nepiepildītām gaidām; kā nepakļaut savu ķermeni smagām emocijām, kā tās transformēt gaišās domās un sajūtās; kāpēc tevi biedē tas, kas sākas līdz ar aiziešanu mūžībā un kā atbrīvoties no bailēm par to jau šodien; kā ieraudzīt tālāk par savu degungalu, apkures rēķiniem un ceļojumu uz Ēģipti; kāpēc viss sākas un beidzas ar tavu elpu, nevis lepnu māju, pēdējās markas auto vai orientēšanos augstās modes aktualitātēs. „Pagātne vairs neeksistē. Nākotne vēl nav pienākusi. Tādēļ dziļi ieskatieties dzīvē, kāda tā ir patlaban.” Kāda ir tava šī brīža dzīve, lasītāj?...
Foto: Publicitātes foto