Izstāde skatāmi maškinieku Aijas Zariņas (1954), Ievas Iltneres (1957), Sandras Krastiņas (1957), Ģirta Muižnieka (1956), Jāņa Mitrēvica (1957), Edgara Vērpes (1958), kā arī tēlnieku Ojāra Breģa (1942), Ojāra Arvīda Feldberga (1947) un Igora Dobičina (1958) darbi no Latvijas Mākslinieku savienības muzeja krājuma kolekcijas.
Ar izaicinājumu, protestu un vēlmi šokēt mākslinieki pārsteidza tā laika sabiedrību un radīja un turpina radīt rezonansi laikmetīgās mākslas kolīzijas pārzinošajā skatītājā. Izstāde Latvijas Mākslinieku savienības krājuma dārgumi apliecina latviešu nacionālās mākslas skolas tradīciju noturību, ļauj novērtēt pārstāvēto autoru lomu un nozīmi Latvijas mākslas ainā gan vēsturiskajā griezumā, gan šodienas redzējuma vērtējumā.
Izstāde "Latvijas Mākslinieku savienības krājuma dārgumi" caur konkrētas mākslinieku grupas daiļrades piemēra prizmu sniedz ieskatu atsevišķās spilgtās Latvijas 20. gadsimta otrās puses mākslas norisēs. Neviendabīgais un pretrunu pilnais padomju posms veidojis tikpat daudzpusīgu māksliniecisko paradigmu un stilistisko izpausmju amplitūdu, kas pieļauj plašas iespējas dažādu radošās virzības aspektu izziņai. Tam par pamatu kalpo konkrētā laika posma vēsturiskās liecības, kas saglabājušās mākslas kolekcijās.
Latvijas Mākslinieku savienības krājums ir viena no lielākajām un nozīmīgākajām 20. gadsimta otrās puses jeb padomju perioda mākslu aptverošām kolekcijām Latvijā. Tās veidošanu uzsāka pēc toreizējā LPSR Mākslas fonda nodibināšanas 1945. gadā, iepērkot darbus gan no izstādēm, gan no autoriem personīgi. Īpaši aktīvs darbs kolekcijas papildināšanā norisinājās 20. gadsimta 60. gados un turpinājās līdz 90. gadu sākumam. Latvijas Mākslinieku savienības muzeja krājuma kolekcijā ietilpst to autoru mākslas darbi, kuri veidojuši Latvijas mākslas dzīves panorāmu 20. gadsimta pēdējās desmitgadēs, turklāt daudzi no pārstāvētajiem autoriem aktīvi strādā arī šodien.
Savdabīgs un sarežģīts mākslas dzīves konteksts veidojās 20. gadsimta 80. gados, kad nozīmi zaudēja sociālistiskā reālisma dogmas un oficiālā māksla bija praktiski izsmēlusi jebkādas pilnveides alternatīvas. Mainījās sabiedriskā doma, māksliniekiem pavērās iespējas radošajai brīvībai, eksperimentiem un drosmīgām pašizteiksmes formām. Tika akcentēta formālo izteiksmes līdzekļu nozīme, paplašināta mākslas darbu tēlainā un jēdzieniskā ietilpība, izvērstas tēlojuma nosacītības un dematerializācijas pakāpes, kuru meklējumi dažkārt iezīmējās jau iepriekšējās desmitgadēs.
Uzskatāmi savam laikam neierastu gleznieciskās domāšanas un radikālu izteiksmes valodas veidu atklāj gleznotāju – domubiedru grupa, kas tika dēvēta kā Maigās svārstības, kurā apvienojas Aija Zariņa (1954), Ģirts Muižnieks (1956), Ieva Iltnere (1957), Jānis Mitrēvics (1957), Sandra Krastiņa (1957) un Edgars Vērpe (1958). Pārliecinoši Latvijas mākslas kopainā šie gleznotāji ienāca 20. gadsimta 80. gados, lokālajā mākslā tieši vai pastarpināti aprobējot Rietumu modernisma un postmodernisma tendences. Grupa sevi aktīvi un izaicinoši parādīja 1990. gada izstādē Maigās svārstības izstāžu zālē Latvija, kurā darbi tika radīti skatītāju acu priekšā, izstādei piešķirot performatīvu raksturu. Izstāde Latvijas Mākslinieku savienības krājuma dārgumi teātra namā Jūras vārti neparedz kādreizējo domubiedru atkārtotu saliedēšanos kopīgā, mūsdienu situācijai mākslīgi pielāgotā koncepcijā, bet akcentē un sniedz atsauci uz katra grupas mākslinieka radošās darbības savdabīgajiem rakursiem.
Izstāde sniedz vērtīgu ieskatu par ikviena autora subjektīvajiem meklējumiem pārstāvētajā laika posmā un vienlaikus parāda sasauces idejiskajā pieteikumā. Aplikatīvisms, līnijas primitivizācija un krāsu laukumu pašvērtības uzsvēršana ir Aijas Zariņas allaž kategorisku nostāju ietverošā izteiksmes veida pamatā. Vienlīdz svarīgs darba formai ir mākslas darba saturs un tajā ietvertā vēstījuma tiešums, parādoties gan lokālos krāstoņos risinātajās klusajās dabās, gan izjustos figūru traktējumos – Tango (1984), Ivars (1984), Princese Gundega (1986). Ar asociatīvi daudzslāņainu tēlu sistēmu, spontānu dinamiku un impulsivitāti uzrunā no mimēzes kritērijiem attālinātā Ģirta Muižnieka glezniecība. Ievas Iltneres izsmalcināti tvertie un estetizētie tēli visbiežāk iedzīvinās figurālismā balstītos motīvos, kas nes iekšējā dramatisma pieskaņu, īpaši emocionālu ietilpīgumu iegūstot sižetiskajā risinājumā Bēgļi (1987). Nereti cilvēku tēlojumam piemīt plašāka vispārējas idejas vai simbolu nozīme, šī tendence, kā sava laika liecība, parādās arī citu laikabiedru darbos. Uzsvērta ekspresija, atraisītība un gleznieciska brīvība visai izteikti raksturo Jāņa Mitrēvica 80-to gadu daiļradi. Sandras Krastiņas kompozīcijas Kāzas (1982), Cilvēki naktī (1984), Līdzināties, Mierā! (1986), Infanti tērpā (1988) ietilpina eksistenciālu skaidrumu un eksaltētas noskaņas, rosinot izzināt cilvēka vietu visam pāri stāvošajā pasaules telpā. Spēcīgus kontrastus un izteiksmīgu faktūru aplūkojamā perioda darbos izmanto Edgars Vērpe.
Izteiksmes dažādošanās noteiktā padomju posma cēlienā kļuva iespējama ne tikai glezniecībā, atbrīvošanās no socreālisma nostādnēm izteikti realizējās arī citos mākslas veidos. Izstādes Latvijas Mākslinieku savienības krājuma dārgumi ekspozīciju papildina tēlnieku Ojāra Breģa (1942), Ojāra Arvīda Feldberga (1947) un Igora Dobičina (1958) mazo formu tēlniecības darbi, atšķirīgas stilistikas sniegumos apliecinot 20. gadsimta otrās puses formas un saturisko meklējumu plašo diapazonu. Katrs no pārstāvētajiem tēlniekiem devis novatorisku pienesumu sava laika tēlniecības videi kā domas ietilpīguma, tā arī plastiskās formas variāciju izvērsumu. Atkāpjoties no realitātes tiešā tvēruma, figurālisma un detalizācijas, arī tēlniecībā paplašinājās tēmu loks, ienāca metaforiska tēlainība un daudzveidīgākas kļuva tektoniskās uzbūves iespējas. Monumentāls, abstrahēts formu tvērums un aforistiska tēlniecības valoda atklājas Ojāra Breģa akmens skulptūrās. Tēlnieciskā forma viņa darbos Pie galda (1981), Trīs formas (1983) ir dziļāku domu un iekšēji izdzīvotu apsvērumu paudēja. Ojārs Arvīds Feldbergs spēj pārnest un pielāgot latviešu akmens tēlniecības tradīcijās rastos principus aktuālajai laikmeta situācijai. Lakoniski sniegtajās granīta skulptūrās mākslinieks traktē tēlniecībai šķietami attālos ainavas motīvus, autora pieejas specifiku nepārprotami materializē darbs Aleja (1979). Igors Dobičins izstādē pārstāvēto darbu sērijā parāda ne tikai īpatnus kompozicionālo masu kārtojuma paņēmienus, bet arī meistarīgi izmanto bronzas lējuma tehnikas nianses, sasniedzot īpašu formu iedarbīgumu un spēcīgu enerģētisko spriedzi.
Izstādē parādīti Latvijas Mākslinieku savienības krājumā iepirktie darbi, kas sniedz ieskatu mākslinieku 80. gadu jaunrades sniegumā. Katra mākslinieka individuālais rokraksts un stilistika sabalsojas ar autorus vienojošo konceptuālās un emocionāli ietilpīgās domas atspoguļojumu. Izstāde Latvijas Mākslinieku savienības krājuma dārgumi apliecina latviešu nacionālās mākslas skolas tradīciju noturību, ļauj novērtēt pārstāvēto autoru lomu un nozīmi Latvijas mākslas ainā gan vēsturiskajā griezumā, gan šodienas redzējuma vērtējumā.
Izstāde ir tapusi Latvijas Mākslinieku savienībai sadarbībā ar Ventspils teātra namu Jūras vārti, kā arī ar Ventspils pilsētas domes un Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstu.
Foto: Publicitātes foto