Aija dzimusi Ogrē. 18 gadu vecumā saprotot, ka grib gleznot, devās studēt uz Liepāju, kur toreizējā Liepājas Valsts Pedagoģiskajā institūtā pasniedzēju Intas Klāsones un Ingas Auziņas vadībā apguva pamatskolas skolotāja profesiju ar specialitāti tēlotājmākslā. Pēc tam Mākslas akadēmijā absolvēja Pedagoģijas nodaļu un 1996.gadā ieguva mākslas maģistra grādu, bet 2006. gadā arī doktora grādu par darbu „Krāsas un skaņas sintēze vizuālās mākslas pedagoģijā”. Kā šī laika iedvesmojošāko personību un skolotāju Aija minēja gleznotāju Juri Jurjānu, ar kuru kopīgās grupu izstādēs savus darbus sāka eksponēt jau kopš 1994.gada.
Lielu daļu savas dzīves Aija pavadījusi Saldū, desmit gadus strādājot par vizuālās mākslas un kultūras vēstures skolotāju Druvas vidusskolā un vadot J. Rozentāla Tautas tēlotājas mākslas studiju, kurā pati savulaik bija aizsākusi ceļu uz mākslu. Liepājā par Aijas patstāvīgo darba vietu kļuva Liepājas Universitātes Mākslas un dizaina katedra, kur viņa strādāja par vizuālās mākslas pasniedzēju, nodibināja studentu grupu “Viens”, ar kuru kopā laikā no 2002. līdz 2006. gadam īstenoja virkni publiskās mākslas pasākumu Liepājā, Pedvālē, Daugavpilī un citur. 2006. gadā Liepājas Universitātē Aija izveidoja Mākslas pētījumu laboratoriju un kļuva par pašas izsapņotās un izstrādātās studiju programmas Jauno mediju māksla dibinātāju. Tā bija pirmā moduļu sistēmā balstītā un uz pētniecību orientētā jauno mediju mākslas izglītības programma Latvijā. Liepājnieki to novērtēja, 2006.gadā Aijai piešķirot titulu Gada Iniciatīva. Pateicībā par nenovērtējamo ieguldījumu jauno mediju mākslas izglītības jomas attīstībā 2009. gadā Aijai tika piešķirts arī Liepājas Universitātes Goda doktora tituls. 2008. gadā viņa tika ievēlēta par Liepājas Universitātes Humanitārās fakultātes dekāni.
Nozīmīgu vietu Aijas dzīvē ieņēma zinātne un māksla. Savas radošās idejas Aija īstenoja kā izstāžu un mākslas projektu kuratore Laicīgās mākslas galerijā K. Māksla? (2004–2007) Kultūras un informācijas centrā K@2. Šajā laikā Aija sevi parādīja kā izcilu organizatori, redzīgu, jūtīgu un drosmīgu mākslas sensoru, kas saskatīja vērtības, kuras tikai pēc tam ieguva plašāku ievērību. Tāda bija Aijas organizētā pirmā ekspremjera Einara Repšes darbu skate dubultizstādē ar Aiju Zariņu. Karostā tika organizēta pirmā Jāņa Viņķeļa pēcnāves izstāde (abas 2004. g.), kura darbi pēc tam nonāca LMM kolekcijā un vēl vēlāk piedzīvoja novērtējumu arī Liepājā u.c. Aijas radītais drosmīgais un neordinārais izstāžu iekārtojums skatītājam ļāva “ieplūst” glezniecības pasaulē kā negaidītā un individuāli piedzīvojamā procesā (pēc līdzīga principa viņa arī gleznoja). Izstāžu dramaturģija vienmēr bija rūpīgi režisēta, bet izstāžu apmeklējums kļuva par pārsteigumiem bagātu piedzīvojumu.
Taču sirdī Aija vienmēr palika māksliniece. Pret glezniecību viņa izturējās ar profesionālu attieksmi, visu darot godīgi un patiesi. Lai arī aktīvu izstāžu darbību Aija sāka jau 1994. gadā, kā māksliniece viņa atraisījās un uzplauka nedaudz vēlāk, kad regulāri sāka īstenot savus darbus Pedvāles brīvdabas un mākslas muzejā un Liepājā izveidoja jauno mākslinieku grupu Viens. Šajā laikā par patstāvīgu viņas darbu varoni kļuva maigais, trauslais, gudrais un jūtīgais Rozā suns, kas atspoguļo savas radītājas personīgos pārdzīvojumus un izjūtas.
Kā mākslinieci, pētnieci un pasniedzēju Aiju vienmēr ir iedvesmojusi Vasilija Kandinska un Pola Klē daiļrade. Arī savos darbos viņa tiecās pilnveidot krāsu prieka un triepiena savstarpējo skanējumu. Viņas glezniecībai raksturīga koša, dzīvespriecīga tonalitāte, pastozs, sulīgs triepiens, kas iegūst patiesu dzīves mīlestību apliecinošu skanējumu. Savā daiļradē sekojot tradicionālajai glezniecības skolai, Aija bija atvērta visam jaunajam un pati vienmēr bija pilna jaunām idejām. Gleznošana viņai vienmēr bija ne vien uztveres, bet arī domāšanas process, bet radošas domāšanas process – dzīvesveids.
Foto: Aija Druvaskalne-Urdze. Laiva. 2006. Audekls, eļļa, 100 x 50 cm. Publicitātes foto