Gleznotāja Milda Šaltiņa dzimusi 1930. gada 24. februārī Cēsu apriņķa Rankas pagasta „Lejas Puļpjos” saimnieka ģimenē. Mācīties uzsākusi Rankā, Lutera skolā. Pirmie skolotāji – Elza un Ernests Vilki un Marija Kovisāra. „Jau skolas laikā man par visu vairāk patika zīmēšana. Reiz biju uzzīmējusi ozolzīli. To ieraudzīja skolotāji un brīnījās, kā es to esmu dabūjusi gatavu,” atceras Milda Šaltiņa. „Toreiz bija ļoti labas slavenu gleznotāju mākslas darbu reprodukcijas. Atceros, ka skolotāja Kovisāre man iedeva Vilhelma Purvīša gleznas reprodukciju, un es centos pakaļdarināt. Skolā man vispār labāk patika zīmēšana nekā lasīšana un citi nopietnie priekšmeti.”
„Savā mūžā esmu daudz sagleznojusi. Mani darbi ir vai pa visu pasauli: Vācijā, Amerikā, Krievijā un citur. Daudzi palikuši tepat Latvijā un glabājas gan Arsenālā, gan Melngalvju namā, gan muzejos Kuldīgā, Tukumā, Kandavā, Smiltenē, kā arī privātkolekcijās,” lepojas māksliniece.
Mākslinieces atmiņas ir skaidras un kodolīgas. Kā viņa pati saka: „Es jau visu savu dzīvi atceros tik gaiši kā filmā.” Un šai stāstā nav ne miņas no rūgtuma un grūtuma. Istabiņa un gaitenis daudzdzīvokļu namā pilns ar mākslas darbiem, gan ierāmētiem, gan bez rāmjiem, ar skicēm un mākslas grāmatām, albumiem svešvalodās. Kurš teicis, ka tikai jauniem cilvēkiem piemīt vajadzība pēc radošas izteikšanās? Un kurā brīdī tad cilvēkā šī tieksme apklust? Mildā Šaltiņā tā ir dzīva joprojām. Vēl nesen viņa savos cienījamos gados spraukusies caur krūmiem Murjāņos, lai tikai uzgleznotu Imanta Ziedoņa vasaras māju, klētiņu, Murjāņus rudenī.
Tagad šie darbi kopā ar ziedu un ainavu gleznojumiem skatāmi izstādē „Viss sākās ar ozolzīli”, kas līdz 27. oktobrim būs skatāma Jāņa Akuratera muzejā. Izstādes atklāšana notiks 27. septembrī plkst. 15.00.