Izstādei piemīt viegla fantastikas nokrāsa, tomēr nenoliedzami šis stāsts ir „par mums pašiem”. Gleznās ietvertie simboli (brilles, cirvis, spuldzīte, lilija u.c.) ir ceļazīmes sociāli ievirzītai kritikai, kas runā ne vairs par šo desmitgadi, bet plašāk – par laikmetu, ko vienlīdz raksturo gan tādi rietumu fenomeni kā racionālisms, kapitālisms un izklaides industrija, gan padomju perioda absurdais mantojums. Un kaut kur pa vidu starp Holivudas fantasy žanra estētiku un Mihaila Bulgakova sirreālismu atrodas šie džini – mazliet noslēpumainu un pat biedējošu Vērotāju grupa, kas izstādes apmeklētāju ieskauj savu apakštasīšu nekustīgajā skatienā, uzkrītoši kontrastējot ar darbīgo „aģentu” ne pārāk prātīgo rosīšanos.
Gleznu vibrējošais kolorīts, trīsuļojošās krāsas un faktūras ņirboņa pastiprina nepatīkamo sajūtu, ko rada skaidrības trūkums. Lai arī tā varbūt nav gluži trauksme, tomēr priekšnojauta gan – iespējams, līdz ar saulrieta pēdējiem akordiem ieskanēsies kāda pavisam atšķirīga mūzika, un diez vai tā būs mežcirtēja cirvja klaudzieni vai putekļu lupatas mīkstā švīkstoņa. Ir vajadzīgs atrisinājums, taču mākslinieks to nesniedz, tikai rada priekšnosacījumus tā iespējamībai.
Foto: Ivara Poikāna personālizstāde „Darba dienas pēcpusdiena brīnumzemē”. Foto (c) Vanda Gluha
