Foto: Santa Vītola
Gluži kā katra cilvēka dzīve, arī lielu valstu un dižu tautu pagātne liecina, ka sakāves ne vienmēr ir sakāves un uzvarētāji ne vienmēr ir uzvarētāji. Šoreiz Jums piedāvāju visu laiku lielāko “laimīgo sakāvju” TOP 3. Sakāves, kuras gadiem ritot, arvien pārliecinošāk pārvēršas dižās uzvarās un apliecina, ka katastrofālas neveiksmes dažkārt ir daudz vērtīgākas par nepelnītiem panākumiem.
TOP 3 godpilnajā trešajā vietā ierindoju 1515.gada 13.-14.septembra kauju pie Mariņjano (Marignano), kurā Francijas karalis smagi sakāva šveiciešus un apstādināja Šveices teritoriālo ekspansiju. 15.gadsimts šveiciešiem bija nesis daudzas uzvaras un nepieveicamu karotāju slavu. 1512.gadā Šveice ieņēma Milānu un Pāviju, bet 1513.gadā izcīnīja uzvaru pie Novaras (Novara) pār 10000 vīru lielo franču armiju. Bet tad nāca asiņainā sakāve pie Mariņjano, kurā bojā gāja 8-14 tūkstoši šveiciešu, un tas piespieda atteikties viņus no pretenzijām uz Ziemeļitālijas pilsētām.
Šveice kopš tās tālās 16.gadsimta kaujas vairs nav karojusi. Piecus gadsimtus kari apgājuši Šveices kalnus un ielejas ar līkumu, tās neitralitāte kļuvusi par mazās kalnu valsts labklājības garantu. Zaudētā kauja lika šveiciešiem saprast, ka karos uzvar nevis tie, kas karo, bet gan tie, kas tirgo ieročus un glabā karojošo pušu naudu. Tas gan nenozīmē, ka sveiciešiem būtu piemirsušies agrākie kareivīgie gadsimti – katra privātmāja tiek būvēta ar bumbu patversmi un katram namatēvam turpat pie rokas ir triecienšautene.
Otrā vieta veiksmīgo zaudējumu topā: zviedru sakāve kaujā pie Poltavas (Полтава) 1709.gada 27.jūnijā. 17.gadsimta beigās Zviedrijas karaliste bija spējusi iekarot gandrīz visu Baltijas jūras piekrasti. Liela flote, spēcīga ekonomika, disciplinēta armija un milzīgas ambīcijas – tā dažos vārdos var raksturot tā laika Zviedriju. 1700.gadā sākās Ziemeļu karš, kurā pret Zviedriju slepenā koalīcijā bija apvienojušās trīs lielākās kaimiņvalstis: Dānija, Saksija un Krievija. Gados jaunais Zviedrijas karalis Kārlis XII šo koalīciju sadragāja pāris gados – vispirms sakāva Dāniju, tad krievus pie Narvas un sakšus pie Rīgas, pārstaigāja ar kaujām visu Poliju un iebruka Krievijā. Kārļa XII armija šķita tiešām neapturama. Bet tad vienā vienīgā kaujā Krievijas cars Pēteris I burtiski iznīcināja visu zviedru karaspēku. Armijas paliekas padevās gūstā, bet karalis bēga uz Turciju.
Mūsdienās zviedru vēsturnieki ir pateicīgi krieviem par viņiem sagādāto zaudējumu tālajā Ukrainā, kura laupīja Zviedrijai tās pārmērīgās ambīcijas un pārtrauca nogurdinošo karu virkni, kurā karaliste bija iesaistīta jau vairākus gadsimtus. Kopš Ziemeļu kara Zviedrija nepiedalījās nevienā lielā Eiropas mēroga karā un arī 20.gadsimta asiņainie kari gāja tai secen. Mūsdienās Zviedrija ir viens no Eiropas labklājības etaloniem un lielā mērā tas ir noticis, pateicoties tieši liktenīgajai sakāvei pie Poltavas.
Bet, kuru sakāvi ierindot pirmajā vietā? Manuprāt, to pelnījusi Japāna par zaudējumu 2.Pasaules karā. 20.gadsimta sākuma ģeoplitiskie panākumi bija apreibinājuši Japānas impērijas militāro un politisko vadību. Uzvara karā ar Krieviju, Vācijas koloniju iegūšana un nepārtrauktie kari ar Ķīnu bija padarījuši Japānu par varenāko Āzijas valsti. Arī 2.Pasaules kara sākums bija apbrīnojami veiksmīgs – Japāna ātri sagrāba Filipīnas, Indonēziju un par neieņemamu uzskatīto Singapūras cietoksni.
Tomēr kara beigas Japānai bija tikpat satriecoši neveiksmīgas, cik veiksmīgs bija tā sākums. Sakāves sekoja viena otrai, nelīdzēja ne kamikadzes, ne karaspēka cīnīšanās līdz pēdējam vīram. Japāna piedzīvoja tik smagu zaudējumu, cik vien tas ir iespējams – lielāko daļu japāņu pilsētu amerikāņu bumbvedēji nolīdzināja līdz ar zemi, un tā ir vienīgā valsts, kura piedzīvojusi kodolbombardēšanu. Japāna zaudēja kolonijas, imperators bija spiests atteikties no sava dievišķā statusa un valsti okupēja amerikāņu karaspēks. Piedzīvotās katastrofas apmēri bija tik milzīgi, ka Japāna tolaik drīzāk atbilda nevis “uzlecošās”, bet gan “norietošās saules zemes” apzīmējumam.
Tomēr viena no smagākajām sakāvēm, kāda jebkad piedzīvota, ātri pārvērtās neticamā veiksmes stāstā. No tehnoloģiski atpalikušas, industriāli vāji attīstītas valsts ar agrāru ekonomiku, Japāna divdesmit gadu laikā kļuva par otro bagātāko valsti pasaulē un jauno tehnoloģiju ziņā (kuras japāņi tik ļoti nicināja gan pirms kara, gan kara laikā) izvirzījās pirmajā vietā pasaulē. Tas diez vai būtu iespējams, ja Japāna nebūtu cietusi pazemojošo sakāvi 2.Pasaules karā un nebūtu izdarījusi no tā pareizos secinājumus.