Mākslinieku savienības galerijā atklātā izstāde ir plašs pārskats par Ģirta Burvja radošo darbību – te aplūkojami vairāk kā 40 tēlniecības darbi, kas veidoti dažādos materiālos granītā, kokā un metālā, pat dārgmetālos. Lielos darbus – piemiņas zīmes, skulptūras un vides objektus, iespējams aplūkot fotoattēlos.
Galerijas zāle atgādina vietu, kas sagatavota šamaniskiem rituāliem. Akmeņi. Kokgrebumi. Lielāki, mazāki un „gaisā iekārti”. Vēl vairāk šo sajūtu saasina spoguļaplis telpas vidū uz grīdas. Virs tā šūpojas vairāki akmeņi. Pārņem viegli tirpinoša, bet neatvairāma sajūta, domājot vai „troses” gana izturīgas un kādas zibšņu šaltis pašķīstu, kādai no tām pārtrūkstot... (tfu, tfu, tfu!)
Bet gaismas šaltis līst tikai caur logu. Uz paklājiņiem, ap apli, vietas ieņem jaunieši ar pašdarinātiem, kopilētiem instrumentiem no „visa kaut kā” veidotiem – koka pamatnes un stīgas, pastiprinātāji, zvaniņi, grabulīši, irbulīši. Sākumā klusi un vienmērīgi, tad skaļāk, skaņas piepilda telpu, ievedot mistiskā transa stāvoklī, ko tikai pastiprina pēcpusdienas saule, kas mētā savus „zaķīšus” spogulī.
Un tomēr, par šo rakstot, jānopūšas. Jo latviešu publika ir un paliek, kāda tā ir. Priekšnesums nav ilgs, taču kādam jau ap vidu tas apnicis, ieskanas nepacietīgi aplausi, cits sāk mīņāties un kad vēl gaisā tikai vibrē pēdējas skaņas, jaunieši tiek pārtraukti ar oficiālām uzrunām, kuras taču beidzot jāsāk (jā, tas joprojām ir mūsu steidzīgais un netaktiskais laikmets).
Doma akmenī, tas nav sastingums, bet tikai kaut kas, vēl pilnībā skatienam neatklājies. Liekas, tieši aprises, siluets, šķietami tukšs veidols, ko katram ļauts piepildīt pēc savas gribas, ir tas, kas parasti saistās ar Ģirta Burvja darbiem.
Kā pirmā man vienmēr acu priekšā „iznirst” aina ar Kolkā uzstādīto piemiņas zīmi „Jūras paņemtajiem”, spēcīga savā vienkāršībā – liels akmens, kurā dzidri zils debesu dubultnieks piepilda vientulīgo cilvēka tēlu. Līdzīgi veidoti vēl vairāki darbi, izmantojot akmens doto „telpu” un tās robežas. Viņš pats šos siluetus salīdzinājis ar vārtiem uz citu dimensiju.
Akmens un koks. Kaut kas no totēmiskajiem stabiem un vienkoča laivām reizē, kokgrebumi, kas ritmiski sakārto figūras, kā piktogrammās.
Vēsturiskas un nopietnas tēmas te kontrastē ar vieglām un gaisīgām fantāzijām. „Sarkanais pret brūno” – veltījums „Kurzemes katla” cīņām, piemiņas zīme vācu karavīriem , kas krituši abos pasaules karos, „Sagšu akmens” – tautisku motīvu viļņots „nospiedums” granītā, mākoņu aitas, jūras govis, „Ēnu akmens”, „Čukstu akmens”, „Pārdaugavas akmens”, kuram cauri vijas metāla stīga – māju rindas un akmens vidū atkal siluets – cilvēks, sapņotājs.
Izstāde apskatāma līdz 28.martam.
Kultūra un māksla » Izstādes
Atklāta Ģirta Burvja izstāde „Domakmeņi”
Ingrīda Ivane, 09.03.2008. 15:25 | komentāri (1)
„Manas skulptūras ir tēlnieka zīmes noteiktā laikā un telpā, ainavā, mūsu apziņā. Spēcīga vide, kuru kopjam, kura mūs vieno un veido. Ja darbs ir kompozicionāli pareizi novietots, atgriezeniskā saikne darbojas un mūs enerģētiski uzlādē, citiem vārdiem, dod spēku...” tā par savu izstādi raksta tēlnieks Ģirts Burvis.
