Grafiķis un tēlnieks Aivars Vilipsons plašākai sabiedrībai zināms kā daudzpusīga, atraktīva un Latvijas mākslas aprindās ļoti pamanāma personība. “Jāņa Rozes apgādā” izdots 2014. gada kalendārs “Vīlipsōns”.
Šis ir jau piektais kalendārs ar jūsu darbiem, nu jau otro gadu to izdos “Jāņa Rozes apgāds”. Sakiet, kāpēc tieši kalendārs? Kā radās doma par tā veidošanu?
Ne vienmēr cilvēkam ir iespēja aiziet uz izstādi un redzēt visus mākslinieku darbus klātienē, kur nu vēl iegādāties. Kalendārs kalpo kā līdzeklis, lai iepazīstinātu ar saviem darbiem pēc iespējas plašāku cilvēku loku, un es esmu ļoti priecīgs par to. Turklāt, tā ir izdevība netieši iekļūt citu cilvēku dzīves telpās.
Kur, jūsuprāt, būtu kalendāra īstā vieta?
Vietai īsti nav nozīmes – svarīgi, lai cilvēks no šīs vietas, kur kalendārs ir nolikts, līksminās un gūst prieku. Man vissvarīgākais ir tas, lai skatītājs no šī kalendāra, no maniem darbiem gūst pozitīvas emocijas un nes tās tālāk, vairo – ārpus mājas, uz ielas, cilvēkos... Nav svarīgi, kurš šo kalendāru nopērk – svarīgi, lai tas nokļūst pie cilvēkiem, kam patīk tā saturs.
Ar ko šis kalendārs atšķiras no pārējiem, kas līdz šim izdoti?
Es pats esmu līksms par to, ka varu cilvēkiem paziņot – bez zīmēšanas es daru arī kaut ko citu. Es pats sevi nesaucu par gleznotāju – mums Latvijā ir daudz tādu. Šajā kalendārā mani priecē tieši tas, ka tur ir attēlotas skulptūras.
Šis kalendārs ir īpašs arī ar to, ka tajā atrodamas manas piezīmes, paskaidrojumi par katru no darbiem. Man ir svarīgi, lai līdz skatītājam nonāk ziņa, ko es ar šo darbu esmu vēlējies pateikt – tā doma, kuru es esmu vēlējies nodot sabiedrībai, strādājot pie konkrētā darba.
Bija reiz tāda situācija kādā no izstādēm, kad viena tante skaidroja otrai tantei, ko mans darbs nozīmē. Šis skaidrojums bija labs, tomēr pilnīgi atšķirīgs no tā, ko biju domājis es pats. Nav tā, ka es apstrīdu un noliedzu citu cilvēku skaidrojumus un interpretācijas. Tas viss ir pareizi – katrs saprot citādāk, bet man ir svarīgi, lai cilvēks uztvertu arī īsto domu. Mani paskaidrojumi palīdzēs saprast darbus arī tiem, kam to jēga īsti nav līdz galam skaidra.
Kurš no kalendārā iekļautajiem darbiem jums pašam ir vistuvākais?
Grūti kādu darbu saukt par mīļāku vai tuvāku – tam katram ir savs stāsts. Pirms es sāku darīt kādu darbu, es sev vispirms uzdodu jautājumu: vai es ar šo darbu kaut kādā veidā nekaitēju Latvijas ekonomikai? – Tikai tad, kad esmu sapratis, ka nekāda kaitniecība netiks nodarīta, es pie tā sāku strādāt.
Pats esmu gandarīts par tēlniecības darbiem – tie ir vissarežģītākie, tie prasa visvairāk laika, domu un enerģijas. Piemēram, veidojot skulptūru “Galwenais naf pupi – bet sircniņa”, biju gatavs vairākas reizes atmest visam ar roku, bet tagad ir prieks, ka viss tomēr ir izdevies, kā iecerēts.
Foto: Publicitātes foto
