Vēl šā gada nogalē gaidāma triloģijas otrā daļa “Savvaļas lupīnas”, bet noslēdzošais sējums “Mantinieki” iznāks nākamā gada pavasarī. Kritiķi un lasītāji vienbalsīgi apgalvo, ka šī triloģija ir pats labākais rakstnieces darbs – tāpēc piedāvājam to arī latviešu lasītāju vērtējumam.
Romāna galvenā varone Felicija “Vētru laika” sākumā ir astoņpadsmit gadus jauna un neprātīgi iemīlējusies. Viņas mīļotais ir ideālists un revolucionārs Maksims, kurš nolēmis doties uz Krieviju, nevis precēt bagātu skaistuli. Spītīgā Felicija nespēj saprast Maksima atraidījumu un iziet par sievu pie Aleksa, ciniska reālista, bagāta dzīves baudītāja. Sākas Pirmais pasaules karš, grūst ideāli, lūst sirdis, cilvēku likteņi mainās ikkatru mīļu brīdi... Tādā laikā izdzīvot un nesalūzt spēj vienīgi ļoti stipri cilvēki – un izrādās, ka jauniņā Felicija tāda ir. Visiem spēkiem viņa tiecas pēc laimes un bagātības, ne vienmēr apjaušot, ka šie abi vārdi nav sinonīmi.
Felicija, Alekss un Maksims lielā mērā atgādina varoņus no kāda cita nemirstīga sieviešu romāna – Mārgaretas Mičelas “Vējiem līdzi”. Viņi ir tik dažādi, cik dažādi vien spēj būt cilvēki, un arī viņu sapņi un ideāli ir atšķirīgi. Felicijas spītīgā dzīvotgriba, teju vai izmisīgā ķeršanās pie ikviena dzīves pamesta salmiņa un spēja pat no vistrakākajām situācijām izkļūt dzīvai, varbūt vienīgi viegli izspūrušai, tiešām atgādina Skārletas O'Hāras dzīves dramatiskākās lappuses. Alekss, glītais un ciniskais mizantrops, Felicijas vīrs, visnotaļ līdzinās Retam, bet sapņotājs Maksims ir daudz dzīvīgāks un cilvēcīgāks par Ešliju Vilksu. Laikmets, kurā varoņi izspēlē savu likteņa drāmu, ir cits – tāpēc lasītājs no sirds var izbaudīt drosmīgas un nesalaužamas sievietes dzīvesstāstu, sekojot Felicijai gan kāpienos, gan drūmos kritumos. Trauksmains laiks, stipri cilvēki un neizsīkstošas jūtas – tā aizsākušies daudzu varenu dzimtu stāsti. Un pabeidzot lasīt romānu “Vētru laiks”, rodas vēlēšanās ātrāk sagaidīt nākamos romānus!
No vācu valodas tulkojusi Sinda Krastiņa.
Foto: Publicitātes foto