Intelektā un subjektīvās asociācijās balstīts vēstījums, kas papildināts ar naturālistiskā kopformā un detaļās izvērstu vizuālo naratīvu, ko izceļ tehniski virtuozs izpildījums, raksturo Gintera Krumholca (1980) romantizējoši racionālo stilistiku. Laika, darba un materiālie resursi, ko pieprasa viņa izvēlētā radošā metode, liek saprast, ka šajā mākslā nekas nav nejaušs. Arī asprātība, kas uzdzirkstī gan intelektuālās atsaucēs uz laikmetu, kultūru un sabiedrību, gan pašpuiciskā, dumpinieciskā mākslinieka stājā. Rotaļīgi stāstošais sižets autora darbos kontrastē ar izvēlēto tēmu dziļumu un nopietnību, veidojot izteiksmīgas 21. gadsimta filozofijas zīmes.
Interese par klasisku formas modelējumu, viltīgā saspēlē ar atsevišķu ready-made imitāciju izmantojumu, provocē skatītāja vizuālo uztveri, kam papildus efektu piešķir arī mākslinieka izvēle darbus realizēt mūsdienīgos, sintētiskos materiālos, atbilstoši tēlojuma iecerei variējot virsmas apdari un krāsojumu.
Neskatoties uz nesteidzīgo un epizodisko aktivitāti mākslas publiskajās norisēs, Ginters Krumholcs uzskatāms par vienu no pārliecinošākajiem un daudzsološākajiem Latvijas jaunajiem tēlniekiem. To apliecina viņa pirmās personālizstādes „Mayday” (galerijā „Māksla XO”, 2011) nominēšana prestižākajam apbalvojumam Latvijas mākslā – Purvīša balvai 2012. gadā.
Gintera Krumholca jaunā izstāde „Kāpēc tu mani nepamodināji?” ir konceptuāli vienots, episks vēstījums par mīlestību, laika zūdamību un mirkļa nozīmi. To inspirējuši atsevišķi ikdienā fiksēti notikumi, kā, piemēram, no braucošas mašīnas loga vērota slimnīcas morga darbinieka rosība ap zārku vai arheoloģisko izrakumu apmeklējums kādā senā mēra laika masu kapsētā. Analizējot šo vizuālo un emocionālo pieredzi, mākslinieks pievērsis uzmanību savādajām attiecībām, kas veidojas starp divām atšķirīgām cilvēka fiziskās esības formām, akcentējot sājo nolemtības sajūtu par katram atvēlēto laika nogriezni.
Veidojot ekspozīciju, mākslinieks demonstrē laikmetisku telpisko domāšanu, vienojošā stāstījumā risinot dažādus formālos uzdevumus, kas saistīti ar monumentalitāti un fragmentāciju. Izstādes centrālajā darbā Ginters Krumholcs pievēršas mūsdienu mākslā reti lietotai tēlniecības jomai – cilnim, kas tradicionāli bijis saistīts ar monumentālo, nevis stājmākslu. Tādējādi viņš it kā pārvērš vienmēr mainīgo eksponēšanās vietu par pastāvīgu savas idejas telpu, mirklīgo par mūžīgo. Turklāt ar fragmentētās apaļskulptūras palīdzību autors tiecas dematerializēt konkrētās izstāžu zāles realitāti, liekot skatītāja iztēlei vizuāli projicēt artefakta telpisko kontekstu.
Ar saturisko, formālo un semantisko uzstādījumu Ginters Krumholcs savas izstādes apmeklētāju aicina uz eksistenciālu, iekšupvērstu apceri. „Kāpēc tu mani nepamodināji?”
