Ekscentrisko ideju par rozā krāsas izstādi ierosināja Barbaras Nemicas grāmata par rozā krāsas filosofiju, semantiku, nozīmi, vizuālo uztveri, emocionālo iedarbību un, visbeidzot, atspoguļojumu vizuālajā mākslā un kultūrā gadsimtu garumā.
Īpašības, ar ko mums asociējas rozā pasteļtonis, ir ļoti daudzpusīgas. Prakstiski neviens cits no spektra blakustoņiem neaptver tik plašu kultūrā iekodētu īpašību kopumu - sākot no izsmalcināta, salda un cildena līdz romantiskam, erotiskam, vulgāram un pat piedauzīgam. Rozā krāsa ir klātesoša gan „augstajā”, gan „zemajā” kultūrā. Rozā krāsa ir viena no tām krāsām, kas nepārprotami ietekmē mūsu uzvedību.
Rozā raksturs ir īslaicīgs un acumirklīgs, ne tikai tādēļ, ka tā ir gaismas krāsa, kas dabā iezīmē dienas sākumu un dienas beigas, bet arī ziedēšanas krāsa. Tieši ziedēšana, galvenokārt, tiek asociēta ar jebkuru rozā nokrāsu. Daudzās valodās krāsu nosaukumi atbilst ziedu nokrāsām – rozei, neļķei, lotosam, peonijai, ķiršu ziediem. Ziedu sārtums izklāsta maigu un erotisku vēstījumu. Ar savu krāsu un smaržu tie apmāna gan kukaiņus, gan cilvēku redzes un smaržas maņas. Tāpat kā dienas maiņa, ziedēšanas un vīšanas process paiet ļoti ātri. Līdz ar šim asociācijām par dzīves īslaicīgo raksturu, rozā sasaucas ar romantisma mākslas motīviem.
Rozā krāsa liek visam izskatīties skaistākam. Tas ir rozā fenomens. Atliek tikai uzlikt vispārzināmās “rozā brilles”, lai pasaule parādītos daudz patīkamākā gaismā. Tas ir zinātniski pierādīts filtra efekts, kas iznīcina nepatīkamos faktorus. Šādā aspektā 20. gadsimta 50. gados ASV radās devīze „Think Pink” (domā rozā). Rozā simbolizē arī emancipāciju no realitātes sloga un tradicionālajām normām. Pagājušā gadsimta otrajā pusē tas sekmēja liberālākas attieksmes veidošanos pret gejiem un lesbietēm. Par šo laiku kā liecība palikusi pirmā Berlīnes mākslinieču - Evas un Adeles simboliskā uzstāšanās pēc Berlīnes mūra krišanas 1989. gadā. Sākot ar 1991. gadu ar savām performancēm, ģērbjoties tikai rozā krāsā, viņas aizsāka jaunu ievirzi mūsdienu mākslas pasaulē.
Domājot par latviešu mākslas vienoto kolorītu, rozā krāsa nebūt nav raksturojošā. Tomēr kopš 20. gadsimta sākuma laikmetu stilistiskās un modes strāvas ir ietekmējušas arī latviešu māksliniekus. Rozā ienāk V. Purvīša, J. Rozentāla un J.Valtera darbos, un kļūst neiztrūkstoša J.Grosvalda, Ģ.Eliasa, A.Beļcovas, K.Ubāna, R. Piņņa, L.Mauriņa gleznās. Arī mūsdienu latviešu mākslinieku daiļradē rozā krāsai tiek piešķirta nozīmīga loma, par ko liecina 23 mākslinieku darbi izstādē „Rozā / Pink” - Anna Heinrihsone, Džemma Skulme, Frančeska Kirke, Ginters Krumholcs, Ģirts Muižnieks, Helēna Heinrihsone, Ivars Heinrihsons, Ieva Iltnere, Ilze Avotiņa, Iveta Laure, Kaspars Zariņš, Kristaps Zariņš, Kristaps Ģelzis, Kirils Panteļejevs, Kristīna Keire, Michel Castaigne, Otto Zitmanis, Paula Zariņa, Pius Fox, Tatjana Krivenkova, Vineta Kaulača, Vija Zariņa, Zane Iltnere.
Foto: Zane Iltnere "Pulkvedim neviens neraksta"2007,a/e,60x60. Publicitātes foto
