Māksliniece Marta Matsone (Märta Mattsson) savus darbus raksturo ar spriedzi, ko rada vienlaicīga pievilkšanās un atgrūšanās, kad nevēlies skatīties, bet tomēr skaties, nevēlies redzēt, bet tomēr redzi. "Es ņemu šķietami nepiemērotu materiālu, liekot parastām un pazīstamām lietām šķist neparastām un svešām," māksliniece skaidro savas neparastās rotas. Viņa izvēlas strādāt ar insektiem, dzīvnieku atliekām un citām biovielām, pārstrādājot tās neticami poētiskās un estētiskās rotās. Viņas māksla atsauc atmiņā gan Senās Ēģiptes aizraušanos ar saules un atdzimšanas simbolu skarabeju, gan Viktorijas laikmeta rotu tradīcijas, kur tauriņi simbolizēja dzīves un skaistuma īslaicību.
„Es mēdzu saskatīt skaisto lietās, ko citi cilvēki uzskata par savādām un dīvainām. Mani fascinē sajūta, kas rodas tad, kad es skatos uz to, kas man nepatīk, bet es vēl aizvien turpinu skatīties… Savos darbos es spēlējos ar pievilkšanās un atgrūšanās spēka radīto spriedzi. Strādājot ar šķietami nesaderīgiem un nepiemērotiem materiāliem, man ir interesanti ikdienišķus un parastus objektus atklāt jaunā, neierastā veidā.
18. gadsimtā tika atklātas daudzas jaunas dzīvnieku un augu sugas, un tas bija kunstkameru laikmets. Ļaudis kolekcionēja retumus, jo tas deva klātbūtnes sajūtu kaut kam īpašam un brīnišķīgam. Kuntskameras nebija paredzētas, lai justu līdzi mirušajām radībām, bet gan, lai dotu iespēju brīnīties un priecāties par to vienreizīgumu un neparastumu. Mūsdienu pasaulē, kurā jaunas un eksotiskas sugas bieži netiek atklātas, es izmantoju nedzīvas radības savos darbos, lai radītu izbrīnu un ļauju šīm radībām pārdzimt jaunos objektos – rotās”.
Domājams, ka Martas Matsones izstāde skatītājiem modinās patiesu izbrīnu un atgādinās 18. gadsimta retumu kabinetu, kuru inscinēs jauna un talantīga scenogrāfe Sintija Jēkabsone no Rīgas.
Foto: Marta Mattsson, piespraude “Black spider”/varš, laka, cirkoni, sudrabs 925/. Publicitātes foto