Foto izstādes Exposition „Un rejaillissement en Toi” atklāšana.

Tā kā nedaudz kavēju, esmu iedomājies, ka viss ir sācies. Tādēļ iekļuvis galerijā un novilcis apģērbu bravūrīgi paziņoju, ka nu varam sākt, pie tam ļoti neveiksmīgi, tieši autorei. Ivara stilā. Autore veltot man ugunīgu skatienu, tiešām aicina visus puslokā ap sevi.

Publika, protams, sastāv no radiniekiem un draugiem un mūžīgajiem izstāžu apmeklētājiem, kā piemēram Marģers Martinsons, kurš šoreiz visus pārsteidz, jo nav ieradies ar savu kameru. Varbūt tādēļ, ka mājās vairs nav kur likt vhs kasetes?

Sintija Slēgele, tā sauc mūsu autori. Iznāk priekšā maza būtne, bet ar smaidošu seju, no viņas staro labestība un viņa visiem velta siltus skatienus. Bet kad sāk runāt, es galīgi sašokējos.

Daži, no konteksta izrauti, citāti iz autores mutes – “Jūs visi man esat īpaši. Tik unikālā laikā ienākuši manā dzīvē. Jūs esat manas mūzas. Es jūs visus mīlu.”

Kaut kā pārāk mātišķi un mīlīgi, bet vēlāk jūs atklāsiet, ak, dārgie lasītāji, kāpēc tas tā.

Darbi ir melnbaltajā tehnikā, digitālā druka. Daudzkārtu tehnikā, vairāki kadri ir likti viens uz otra. Un nu jau lielais pārsteigums. Modeļi ir tik skaisti kā dievi, es sāku meklēt atnākušajos šīs dievišķās sejas, bet neko daiļāku par Marģeru nesaskatu.

Pats interesantākais, izrādās autores stāsts par darbiem un to tapšanu:
“Šķirstīju es „Cosmopolitenu” un vēroju skaistās sejas, tad, kā tur bija kā nebija, gaismas kūlis krita caur lapām un tāpat tās caurspīdīgas. Pēkšņi man radās ideja par to, ka es pārvērtīšu ko ikdienišķu un komerciālu, par ko nebijušu un fantastisku. Tā nu es sāku graizīt žurnālus un veidot kolāžas.”

Sievišķīgi, bezgala sievišķīgi, ak šīs sievietes, viņas pat spējīgas no modes žurnāliem radīt mākslu. A no „Privātās dzīves” ar nevarētu ko izveidot?!

Tad Sintija aicina savu draudzeni Daci nodziedāt kādu dziesmu. Iznāk priekša tāda miniatūra būtne, apsēžas pie džambām - bungām, un sāk dziedāt. Un tagad, ak mans Dievs, pakļauj publiku un mani Sirēnu līmeņa valdzinājumam. Es kā Jāsons, ja vien nebūtu piesiets pie sava diktafona mestos dejas ritmos. Dace dzied ļoti skaisti un arī pati sit bungas. Viņa izpilda kādas trīs dziesmas, lai gan sāk traucēt tas, ka pēdējās divas ir atklāti tikai par Dievu, mūsdienu sabiedrībā nav smalkais tonis daudz klaigāt par Dievu, jo tas uz reiz atsit kaut kādu „Prieka vēsti”, bet Dacei Kašai šoreiz tas sanāk organiski. Jauns talants uz mūsu skatuves, Dženita Džoplina ir dzīva.

Ko var teikt par darbiem. Ideāla deformācija, no ideālā, perfektā radot krāšņu, dziļu sapni. No sausā skaistuma, dīvainu vīziju pilnu noslēpumu.

Autorei šī ir pirmā izstāde, tādēļ ļoti satraukusies. Es mēģinu izspiest koncepciju, bet autore man nedodas rokās. “Patiesība slēpjas starp lapu šķiedrām. Darbi tapa trīs naktīs. ... es nedzīvoju pagātnē, bet gan tikai šim mirklim. Mans skolotājs ir R. Lielbriedis.”

Visu laiku, kad mēģināju pielauzt autori atklāties, kā rūkts mēris virsū nāca apsveicēji, meičas ar ziediem un tik sievišķīgi, pārsaldināti apskāvās un dudināja viena otrai austiņās, ka reāli nabaga autori galīgi izsita no līdzsvara.

Darbi ir tapuši primitīvi, tas ir jāatzīst. Profesionālis pavīpsnātu par ieguldīto darbu, bet kā parasts cilvēks, kas ienāktu izstādē, būtu pārsteigts un visdrīzākais apbrīnas pilns, jo vizuālais efekts ir panākts ar uzviju. Arī attēlu izvēle ir. Es nezinu vai apzināta, vai neapzināta, bet var just sievietes emocijas. Alkas pēc vīrieša, kaisles un ideālās pasaules meklējumi.

Sintija ir burve, pat nosaukums izstādei tik bezgala nopietns, ka mēs tiekam apmānīti pēc pilnas programmas, bet vai arī modes žurnāli mūs neapmāna ar viltus skaistumu, Sintija nav sliktāka?