Komēdijai pēdējo gadu laikā Anglijā bijuši vārda tiešā nozīmē grandiozi panākumi – ne tikai smieklīgo pārpratumu vai brīnišķīgo aktierdarbu dēļ, drīzāk jāsecina, ka sabiedrībā valda nostaļģija pēc 60. gadu puķu bērnu brīvības.
Luga ir slavenās Karlo Goldoni komēdijas „Divu kungu kalps” komiskās situācijas un tēlu attiecību pārlikums uz sešdesmito gadu Angliju. Lugas centrā mūziķis Frensiss, kuram, cīnoties ar trūkumu un ēstgribu, rodas ideja – kļūt vienlaikus par Rosko miesassargu un Stenlija palīgu, saņemot algu no abiem un visiem spēkiem cenšoties aizkavēt viņu sastapšanos. Protams, ka Rosko, aiz kura vārda slēpjas kāda meitene, un Stenlijs mīl viens otru.
„Viens no iemesliem, kāpēc izvēlējos šo lugu, ir tas, ka, jau pirmo reizi to lasot, es patiešām smējos. Tā atgadās salīdzinoši reti. Luga ir tīra komēdija, un tajā pašā laikā tā ir gudra un stāsta par noteiktu vēsturisku periodu. Tas ir stāsts par cilvēku, kam jāsitas kā plikam pa nātrēm, meklējot visdažādākos variantus kā nopelnīt vismaz tik daudz, lai izdzīvotu. Tas ir stāsts par cilvēku, kam, lai paēstu, ir jāizdara neiespējamais. Joki ir raupji un rupji, bet tiem ir savs stils. Daļa no jokiem veidoti tā, ka joks ir joka dēļ, bet tas tiek darīts ar prieku, nevis ar aprēķinu.
Ja runājam par lugas žanru, tad „Divu kungu kalps” ir pierādījums divu komēdijas tradīciju saspēlei. Itālijā viduslaikos radusies delartiskā komēdija ir apvienota ar angļu farsa elementiem, un tas, kā to visu salikt kopā, ir interesants uzdevums. Tāpat mans uzdevums ir panākt uz skatuves skaisto un eleganto 60. gadu stilistiku, kāda valdīja Anglijā,” stāsta izrādes režisors Valters Sīlis.
Foto: Publicitātes foto
