Un māksla ienāk līdz ar izcilās latviešu gleznotājas Džemmas Skulmes personālizstādi, jāpiebilst, ilgu gadu gaitā teju vienīgo. Izstāde tapusi kā plašs pārskats, kas atklāj mākslinieces rokrakstu visās tā niansēs – darbi, kas jau skatīti citās grupu izstādēs, Nacionālā mākslas muzeja un Mākslinieku savienības krājumos glabātie, pašus jaunākos, vēl nekur neeksponētos ieskaitot. Kopumā ap astoņiem desmitiem visdažādākajās tehnikās – eļļā, akvarelī, akrilā.
Asociācijas, kas katram saistās ar mākslinieces veikumu ir visdažādākās, vienam tās ir viņas tautu meitas, citam cikls „Putnubiedēkļi”, vēl kādam parafrāzes par Velaskēza gleznotajām princesēm un galma dāmām, vēl kādam tie vienkārši ir tumšie vai piesātinātie toņi. Plaši triepieni un krāsa kā pašvērtība.
Kā pierāda izstāde, tas ne tuvu nav viss. Mākslinieces jaunākos darbus raksturo košas dzīvespriecīgas krāsas (piemēram, kombinācijās spilgti zils un oranžs) un formu pilnīga ģeometrizācija. Līdzās šiem spēcīgajiem darbiem, arī bērnišķīgs naivums ciklā „Modelis”, kur autore tiekusies tuvināties bērna pasaules skatījumam. Gaiša un neierasti krāsaina atklājas šī pasaule.
Nevar noliegt, ka Džemmas Skulmes vārds vispirms liek iedomāties par spēcīgu personību un tikai tad par darbiem. Arī savas izstādes atklāšanas uzrunā viņa, nevis vienkārši bauda padarītā darba labo sajūtu, bet iestājas par to, cik ļoti šobrīd nepieciešams mūsdienu mākslas muzejs, kura trūkuma dēļ daudzu nozīmīgu autoru veikums nav pieejams skatītājiem un viņu vārdi atsauc tikai pabālas atmiņas par kaut kur, kaut kad redzētiem darbiem.
Izstāde aplūkojama līdz 31.martam.
