Šīs grāmatas pirmās rindas var mazliet šokēt, it sevišķi ja nekad nav gadījies lasīt kaut ko no Markesa darbiem. Jāatzīst, ka šī tēma rakstniekam nav sveša, jo tā parādās arī citās grāmatās. Taču vajag paturēt prātā divas lietas pirms moralizēt. Pirmkārt, rakstnieks nāk no Kolumbijas, kuras kultūras un sociālais klimats, it sevišķi rakstnieka jaunības laikos, krietni atšķiras no mūsējā. Otrkārt, un tas ir pats svarīgākais, rakstnieks atzīstas, ka stāstīt patiesus stāstus viņam netīkas un izdomājumi par izdomājumiem ir viņa mīļākā literārā forma.
Grāmatas varonis konstatē : „Godīgi sakot, esmu pēdīgā niecība bez nopelniem vai spožuma, un man nebūtu nenieka , ko atstāt pēctečiem, ja nebūtu šā stāsta, ko pastāstīšu, kā nu mācēdams, - stāsta par manu lielo mīlestību.”
Tā nu grāmatas garumā skaistā valoda atklāj šo stāstu, kurā vecais vīrs dodas realizēt savu sākotnējo ieceri, bet tas nekad nenotiek, jo viņš pavada nakti vērojot aizmigušo jaunavu. Visas dzīves garumā viņam nav izdevies apprecēties, jo visu laiku paņēma sekss ar prostitūtām, kas aizstāja to tukšumu, kur būtu jābūt mīlestībai. Taču šoreiz dzenoties pēc kaislībām notiek pretējais un viņš iemīlas. Katru nākamo reizi vīrs dodas ar domu paveikt iecerēto, bet naktis tā arī paiet vērojot aizmigušo meiteni.
Stāsts raisa pārdomas par to, cik briesmīgi ir nomirt vienam un kā vienmēr ļauj izgaršot rakstnieka tropiski karstās dzimtenes sajūtas, kuras ir pilnas ar dzīvību. Vecā vīra, kurš reizē ir un nav pats rakstnieks, klejojumi savās domās, fantāzijās savij mežonīgā virpulī pārdomas par nāvi, mīlestību un seksu. Lielisks literatūras paraugs, ko piedāvā viens no ievērojamākajiem 20. gadsimta rakstniekiem.