Ilzes Strekavinas izstāde „Plastiskie komentāri” daļēji rekonstruē autores pirmo un vienīgo personālizstādi, kas notika 1984. gadā Zinību namā, Rīgā. Toreiz kritiķi Pēteris Bankovskis un Aleksis Osmanis to izcēla kā īpašu notikumu latviešu glezniecībā, katrs savā veidā secinot, ka mākslinieces „glezniecība nav nedz aci tīksminoša, nedz viegli uztverama, nedz ar satura kvalitātēm skatītāja patmīlību kutinoša” (Bankovskis). I.Strekavinas gleznās strāvo bezkompromisa ideālu meklējumi, pat latviešu mākslai neraksturīgs „atsvešināti vēss intelektuālisms” (Bankovskis), pašus darbus padarot par plaši tulkojamiem un daudznozīmīgiem „plastiskiem komentāriem” (Osmanis).
I.Strekavina savos darbos apvienoja abstrahētu, plaknē balstītu formālo valodu, latviešu glezniecībai raksturīgās tonālās vērtības, kā arī ētisku un filozofisku ideju uzlādētas tēmas. Lai gan darbi bija figurāli, tie balstījās vispārinātā, subjektīvi izvēlētā, idejiski un enerģētiski samezglotā tēlu sistēmā. Viens no programmātiskākajiem darbiem - “Komentārs Imanuela Kanta kategoriskajam imperatīvam” (1984, Tukuma muzejs) - iezīmē mākslinieces daiļrades vadlīnijas. I.Strekavinas gleznās strāvo bezkompromisa ideālu meklējumi, pat latviešu mākslai neraksturīgs “atsvešināti vēss intelektuālisms” (Bankovskis), pašus darbus padarot par plaši tulkojamiem un daudznozīmīgiem “plastiskiem komentāriem” (Osmanis).
Pēc spožās debijas I.Strekavinas darbi parādījās tikai atsevišķās kopizstādēs, tostarp Tukuma muzejā. Mākslinieces radīto astoņdesmito/deviņdesmito gadu mijas lielformāta gleznu varoņos – simboliskos, mitoloģiskos tēlos, kuri apdzīvo ekpresīviem, nemierīgiem triepieniem radītu virmojošu pasauli – manāmas aktuālo politisko un sociālo notikumu refleksijas. Pēdējās divās desmitgadēs I.Strekavinas darbi tikuši izstādīti vien atsevišķās kolekciju izstādēs. Šobrīd I.Strekavinas glezniecība gan mākslas profesionāļiem, gan plašākam interesentu lokam ir maz zināma.
Izstādē „Plastiskie komentāri” skatāmi gandrīz visi 1984. gada personālizstādē eksponētie I.Strekavinas darbi. Tikai viena zudusī glezna aizstāta ar 1991. gadā tapušo lielformāta darbu „Dzelmju dzelme (Latvijas batiskafs)”. Līdzīgi kā dziļūdens kamera – batiskafs –, kura tiek nolaista nesasniedzamu ūdens dzīļu izpētei, izstāde ļauj ceļot laikā un ieskatīties mākslinieces pirmajā personālizstādē, vienlaikus atklājot gan līdz šim maz zināmus mākslinieces darbus, gan liekot pārdomāt mākslas darbu saistību ar to tapšanas laiku, vietu un kontekstu.
Ilzes Strekavinas 65 jubilejai veltītajā izstādē „Plastiskie komentāri" skatāmi darbi no Tukuma muzeja, Latvijas Nacionālā mākslas muzeja un Latvijas Mākslinieku savienības muzeja, kā arī no Gunta Belēviča un autores kolekcijām.
Ilzes Strekāvinas darbu ekspozīciju papildina Daigas Krūzes diptihs “Saulriets” un “Paliek labāk” (2005), kurā fiksētas vienas ainavas pārmaiņas vakarā. Lielformāta darbos saplūst dabas skata un cilvēka emociju pasaules norises, nenovelkot skaidras robežas starp ārējiem un iekšējiem procesiem. Daigas Krūzes gleznas ar formālu un saturisku līdzību papildina Ilzes Strekavinas izstādi, un kalpo arī kā atslēga uz viņas domu telpu.
Tukuma Mākslas muzejs jau kopš 2012. gada savās izstādēs it bieži veido reģionāli nozīmīgu, pazīstamu un sabiedrībā mīlētu mākslinieku darbu saspēli ar mūsdienu laikmetīgās mākslas autoru darbiem. Ilzes Strekavinas “Plastiskie komentāri” un Daigas Krūzes “Ceļojums laikā” ir jau 7. izstāde ciklā „Duets”un tā skatāma no 2013. gada 30. novembra līdz 2014. gada 8. februārim.
Izstādes kuratore Līga Lindenbauma.