Somi „Ziemas kara” laikā, cīnoties pret vareno austrumu kaimiņu, zaudēja 24923 kritušos un 43557 ievainotos. Viņu armija bija sakauta, rezerves izsmeltas un kara rezultātā Somija zaudēja lielu daļu savas teritorijas. Tomēr somi šajā nevienlīdzīgajā cīņā bija spējuši nosargāt pašu galveno – savas valsts neatkarību.
Padomju Savienības zaudējumu apmēri nav precīzi zināmi, dažādi autori nosauc dažādus skaitļus – no 400 līdz 600 tūkstošiem kritušo un ievainoto, vēl aptuveni divus tūkstošus tanku un 600 lidmašīnas. Ar šādu upuru palīdzību PSRS bija sasniegusi formālos kara mērķus – Somijas robežu atvirzīšanu no Ļeņingradas un vēl dažu teritoriju iegūšanu. Tomēr galvenais uzbrukuma mērķis – Somijas okupācija – tā arī netika sasniegts.
Interesantākais „Ziemas karā” bija tā sākums un beigas. Pa vidu nekas daudz vairāk nenotika kā padomju vienību ietiepīgie un pašnāvnieciskie uzbrukumi Karēlijas šaurumā, lai pārrautu tā saukto „Mannerheima līniju” (somu nocietinājumu sistēmu ziemeļos no Ļeņingradas) un somu slēpotāju bataljonu veiksmīgās operācijas tālāk valsts ziemeļos, vienu pēc otras ielencot un iznīcinot padomju karaspēka kolonnas.
Somu – krievu karš sākās 1939.gada 30.novembrī, pēc tam kad pie Mainilas ciema dažas dienas iepriekš it kā somu artilērija it kā bija apšaudījusi padomju karaspēku un it kā bija nogalinājusi vairākus sarkanarmiešus. Somiem šajā rajonā gan nebija neviena lielgabala un viņi nemēdza apšaudīt kaimiņvalstis, tomēr Mainilas incidentu PSRS atteicās izmeklēt un pareizi vien darīja. Izmeklēšanas rezultātā atklātos, ka jau 1939.gada 17.martā Baltijas flotes mācībās, kuras bija veltītas iespējamajam karam ar Somiju, bija paredzēti „lieli robežincidenti Mainilas ciemata rajonā.” Lūk, kāda pārsteidzoša gaišredzība!
Padomju Savienība nopietni gatavojās karam ar Somiju. Pie tās robežām tika koncentrēti prāvi sarkanarmijas spēki – ap pusmiljons karavīru, 1500 tanku un 1800 lidmašīnas (kara laikā šie skaitļi pieauga apmēram divas reizes). Somu armijas iespējas bija daudz pieticīgākas – kādi divsimts līdz trīssimts tūkstoši karavīru, simts prettanku lielgabalu, piecdesmit modernas kaujas lidmašīnas un munīcijas dažu nedēļu ilgām cīņām. Tomēr Somijai izdevās paveikt brīnumu un noturēties pret milzīgo pārsvaru ilgāk kā trīs mēnešus. Galvenais brīnuma izskaidrojums slēpās somu karavīru apņēmībā, kuru raksturo virsrakstā citētais kāda somu karavīra izteikums, pēc tam, kad viņš ieraudzīja uzbrūkošās sarkanarmijas bezgala garās kolonnas.
Kara noslēgums bija vēl dīvaināks par tā sākumu. Marta pašā sākumā padomju spēki jau bija pārrāvuši „Mannerheima līniju” un pietuvojušies somu pēdējam aizsardzības balstam – Vīpuri pilsētai, kuras aizstāvēšanai Somijai bija atlikuši niecīgi spēki. Somu armija bija nogurusi un noasiņojusi nepārtrauktajās kaujās un fronte kuru katru brīdi varēja sabrukt. Bet Helsinki no Vīpuriem atradās rokas stiepiena attālumā.
Šādos apstākļos Staļina lēmums apturēt savas armijas šķiet nesaprotams. Bet, lai cik pārsteidzoši tas nebūtu, Padomju Savienībai vairs nebija atlicis citu iespēju. Tā bija spiesta apstāties brīdī, kad uzvara bija tik tuva! „Ziemas kara” sākums un beigas bija cieši saistītas ar Molotova – Ribentropa pakta sekām, kuru 1939.gada augustā noslēdza PSRS un Vācija, kļūstot par sabiedrotajiem un sadalot Eiropu divās ietekmes sfērās. PSRS saņēma daļu Polijas, Baltijas valstis un Somiju, bet Vācija drošu aizmuguri kara gadījumā ar Franciju un Angliju un padomju ekonomisko palīdzību.
Angļi un franči bija spiesti noskatīties, kā Staļins pievāc Austrumpoliju un izvieto bāzes Baltijas valstīs, bet viņi negrasījās mierīgi vērot kā Vācijas sabiedrotā aprij arī Somiju, kuras teritorijā iegūto niķeli tik ļoti vajadzēja Vācijai, lai tā varētu turpināt karu pret Lielbritāniju un Franciju. Pēc tam, kad Staļins saņēma kinolenti, kurā angļu smagie bumbvedēji paceļas no bāzēm Irākā, lai dotos bombardēt Baku naftas laukus, un padomju izlūki ziņoja, ka no Anglijas ostām jau izbraukuši kuģi ar ekspedīcijas spēkiem, kuriem vajadzēja izsēsties Somijas ziemeļos, PSRS bija spiesta sākt sarunas ar somiem un vienoties par uguns pārtraukšanu. Karam bija jābeidzas 13.marta pusdienlaikā (vienpadsmitos pēc Helsinku laika, divpadsmsitos pēc Maskavas laika).
13.marta rītā padomju spēki vēl nebija ieņēmuši Vīpuri pilsētu, kurai pēc miera līguma nosacījumiem bija jānonāk PSRS rīcībā. Tā vietā, lai pagaidītu dažas stundas līdz somi paši aiziet no pilsētas, padomju pavēlniecība sāka pēdējo bezjēdzīgo šī kara uzbrukumu. Sarkanarmijai tā arī neizdevās ieņemt Vīpuri pilsētu līdz pusdienlaikam. Kaujas turpinājās līdz pēdējam iespējamam brīdim un tad, tieši 11.00 (vai 12.00 pēc Maskavas laika), iestājās klusums. Pulksten 15.30 somi nolaida valsts karogu no Vīpuri cietokšņa masta un lepni pameta izpostīto pilsētu.