20. gs. beigās pasauli pāršalca starptautisks skandāls, apsūdzot spiegošanā Francijas diplomātu, Bernāru Bursiko, un viņa mīļoto – Ķīnas operdziedātāju, Ši Pei Pu. Skaistā Ķīnas māksliniece izrādījās ne vien spiedze, bet arī vīrietis, kas Bernāram Bursiko bijis slēpts it kā 20 gadus. Iedvesmojoties no savdabīgā notikuma, ķīniešu izcelsmes amerikānis Deivids Henrijs Hvangs radīja lugu „M.Butterfly”, kas iemantoja popularitāti un no 1988. gada tiek uzvesta dažādos pasaules teātros.
Latvijā „M.Butterfly” austrumnieciskās drāma šobrīd skatāma Dailes teātrī, kur to iestudējusi režisore Laura Groza-Ķibere. Galvenās lomas atveido Juris Žagars (Renē Galimārs) un Dainis Grūbe (Song Lilinga), savukārt patīkamu dzirdes baudījumu sniedz kontrtenors Sergejs Jēgers, kurš izdzied Song Lilingas alter ego. Lugas nosaukums pārņemts no plašāk zināmas itāļu operas „Madama Butterfly”, kas daļēji iedvesmota no Džona Lutera Longa īsā stāsta „Madame Butterfly” (1898), attiecīgi arī no Pjēra Loti romāna „Madame Krizantēma”. Cits no cita iedvesmoti, visi šie darbi atspoguļo mīlasstāstu starp rietumieku un austrumnieci, taču teātrī iestudētajai lugai vēl klāt nāk ķīniešu operas noslēpumainā stīga. Lai gan lugas „M.Butterfly” ideja pamatota ar 20. gs. beigu dokumentālajiem faktiem, tajā izspēlētie notikumi ir varoņi ir izdomāti.
Apzinot iedvesmas ķēdi, skatītājiem pirms izrādes būtu ieteicams kaut nedaudz iepazīties ar plašo priekšvēsturi. Noteikta zināšanu bāze par lugu ļaus padziļināti izprast izrādē izspēlētās idejas. „M.Butterfly” ir gana pikants stāsts, uzrunājot sabiedrību kā vēsturisko notikumu, tā attēlotās jūtu intensitātes kontekstā. Darbība noris 20. gs. sešdesmitajos gados, kad pasaulē valda priekškaru krišana daudzos publikā noteiktos rāmjos. Sabiedrība ir atvērta dažādu kultūru izzināšanā, vērojama garīga un tehnoloģiska attīstība, plašumā tiek izvērstas starptautiskās attiecības. Īpaši uzsverot diplomātisko sakaru nozīmību, rietumu valstis attīsta legālas pārstāvniecības dažādās pasaules valstīs, un Komunistiskā Ķīna nav izņēmums. Gadsimtiem senā kultūra vienmēr bijusi ietekmīga garīgās domas un fiziskā spēka ziņā, taču arī 20. gs. otrā pusē Ķīna turpina būt eksotiska un aizvērta rietumu pasaulei.
Renē Galimārs – precējies franču diplomāts, valsts interesēs mēnešiem atrodoties Ķīnā, ir dzīves notikumu un emociju garlaikots. Vienmuļo dzīves ritējumu pārtrauc kāds operas apmeklējums, kurā Galimārs iemīlas māksliniecē Song Lilingā un, viņas pamudināts, slepus sāk apmeklēt Lilingas uzstāšanos. Galimārs piedzīvo vēl nekad nebijušas spēcīgas jūtas un pamazām attīsta nopietnas attiecības, kas slepenībā tiek uzturētas gadiem.
Skatītājs var vērot notikumu attīstību, sākot no Galimāra jaunības gadiem līdz pat tiesas spriedumam un notikumiem cietumā. Izrādes pamatā ir ne tik daudz klasiskas attiecības, veidojot mīlas trīsstūri, cik jau pieminētās attiecības starp rietumnieku un austrumnieci - starp divām, kardināli atšķirīgām, kultūrām. Vara ir atslēgas vārds, kas uzkurina attiecību spēku un iekvēlina Galimāru kā nekad agrāk. Vara ir spēks, kas atklāj izrādes notikumus – vara pār sievieti, vara pār valsti, vara pār kultūru, vara pār pasauli.
Jura Žagara atveidotais Galimārs jau no izrādes sākuma sāk nemanāmi pārliecināt skatītāju par viņa, iespējams, patieso jūtu pasauli. Galimāram tā īsti neinteresē izklaides, arīdzan sievietes, jau no jaunības viņš ir vairāk mudināts un draugu bīdīts uzsākt romantiskas dēkas. Diemžēl arī laulība ar sievu uzskatāma par aprēķina attiecībām, kurās no kaisles nav ne vēsts. Rūpīgi vērojot attiecību tēlojumu, ir diezgan skaidrs, kur meklējams Galimāra jūtu vēsums līdzšinējā dzīvē un pēcāk, nevaldāmā kaisle pret Song Lilingu. Ja jaunībā pār kautrīgo Galimāru dominēja viņa draugi, tad vēlāk - sieva, attiecīga, nevis Galimārs bija uzskatāms par vadāmu, viņam nebija iespējas izjust varu. Stereotipiskajā pasaules uzskatā, ka atsevišķas kultūras vēlas tikt pakļautas, Galimārs pieļauj, ka austrumu sievietes vēlas to pašu. Domājams, šādu apstākļu saistībā, Galimārs ir spējīgs izjust ne tikai kaisli, bet patiesu, dziļu mīlestību.
Song Lilinga ir Pekinas operas mākslinieks, kurš vēsturiski spēlē gan vīriešu, gan sieviešu lomas, atgādinot, ka sievietes Pekinas operā nepiedalās vispār. Viņam vien zināmu iemeslu vadītam, Song Lilinga ļaujas spēlei ne tikai uz skatuves, bet arī dzīvē un mērķtiecīgi izvērš Galimāra sākotnējo apbrīnu neapturamās mīlas attiecībās. Ir skaidrs, ka Song Lilingas motīvs ir konfidenciālas informācijas izvilināšana no Galimāra, taču, vai Song Lilinga patiešām juta arī patiesu mīlestību pret Galimāru, paliek noslēpums. Song Lilingu izcili atveido jaunais aktieris Dainis Grūbe, jo Song Lilingas loma prasa nopietnu koncentrēšanos, izjūtot sievietes būtību kustībās, balss tembrā, emocijās un reakcijā. Kad vēlāk Galimārs jautā Song Lilingai, kāpēc visus šos gadus viņš ir ticis mānīts, Song Lilinga atbild: „Es esmu aktieris, un spēlēju savu mūža lielāko lomu.” Diemžēl šī loma tika spēlēta arī Komunistiskās Ķīnas labā, atklājot komunistiskā režīma divkosību pilnā šķērsgriezumā.
Vēlos uzsvērt profesionālo aktierspēli jau minētajiem diviem galveno lomu atveidotājiem – Jurim Žagaram un Dainim Grūbem, un divām mazākām lomām, kas uzrunāja – Galimāra draugs Marks (Ģirts Ķesteris) un biedrene Čina (Lilita Ozoliņa). Savos spēka gados, Ķesteris skatītājiem lika noticēt, ka patiesi ir astoņpadsmit gadus vecs jauneklis, savukārt no Ozoliņas tēla metās šermuļi, cik precīza un līdz sīkumam noslīpēta, bija viņas attēlotā režīma kalpone.
Izrāde skatāma, gandrīz visiem aktieriem atrodoties uz skatuves vienlaicīgi, pievēršot uzmanību aktualitātei, izmantojot gaismu un klusuma palīdzību. Iespējams, stāsta kaislības iespaidota, izrādes scenogrāfija tiek atbīdīta tālākā plānā un neiespiežas atmiņā, lai gan tā ir spilgta un pamatīgi būvēta. Medusmaize retro vintāžas mīļotājiem noteikti būs kostīmu mākslinieces Ilzes Vītoliņas veidotie tērpi, kas rūpīgi ieturēti 60to gadu stilā – kā dāmām, tā kungiem.
Režisore: Laura Garoza – Ķibere
Scenogrāfs: Mārtiņš Vilkārsis
Tuvākās izrādes Dailes teātrī 7. un. 8. decembrī.
Foto: Izrāde „M.Butterfly”. Foto (c) Gunārs Janaitis
