Par spīti laikmetīgās dejas izrāžu tendencei skopoties ar skaidrojumiem un aprakstiem, šoreiz ikvienam potenciālajam skatītājam pirms izrādes iespējams gan noskatīties video treileri, gan izlasīt interviju ar dejotāju, gan noklausīties radio sarunu ar horeogrāfi. Slavējams producentes darbs. Par informācijas blīvo klājumu, liecināja arī pilnās skatītāju rindas izrādē 1. decembrī Ģertrūdes ielas teātrī.
Dejas, tāpat kā jebkuru citu izrādi, iespējams skatīties dažādi. Katram skatītājam veidojas vai jau ir izveidojies savs skatuves mākslas tveršanas princips. Izrādē jānotiek kaut kam patiesi negaidītam, aizkustinošam, kaitinošam vai asprātīgam, lai skatītāja paradumus mainītu. Šoreiz izrāde pati piedāvā vismaz divus ļoti atšķirīgus skatīšanās principus, kas tiek diktēti izrādē aktualizētās tēmas dēļ.
Kā jau simpātiski noformētajos bukletos stāstīts, izrāde ir par divu cilvēku kopdzīvi, par intimitāti un atsvešinātību, par izdomātiem scenārijiem un nenotikušām atmiņām.
Šīs tēmas mākslinieciskā tirdīšana pieprasa no horeogrāfa un komandas ārkārtīgi augstu profesionalitāti un, protams, bagātīgu kopdzīves pieredzi. Šī ir tēma, par kuru ikvienam ir viedoklis, ikviens var būt kopdzīves zinātnes eksperts un no šāda skatu punkta arī izrādi tvert. Šeit arī parādās iemesls, kāpēc izrādes skatīšanās ceļš tiecās divos tik pretējos virzienos. Uzreiz varu teikt, ka pirmā ceļa gājēji būs ieguvēji.
Pirmais ceļš ved cauri katra skatītāja pieredzēto sajūtu, senaizmirsto atmiņu un izlasīto mīlas stāstu aleju. Izrādes tēmu loks tiek pamests pretim, pirms izrāde ir sākusies, un ar to ir gana, lai izrādi uztvertu dziļi personīgi, daudzslāņaini un emocionāli piesātināti.
Otrais ceļš sākas tumsā, neko iepriekš nenojaušot, ļaujoties un gaidot, kādus šķēršļus, kādas peizāžas un iespaidus izrāde skatītājam radīs. Šī ceļa gājēji apzināti norobežojas no identificēšanās un tiecas uztvert izrādi kā pilnīgu un apaļu mākslas darbu, cerot sagaidīt autora interpretāciju par tik ļoti “saprotamo”, tēmu. Šajā ceļā skatītājs ik uz soļa nepacietīgi gaida pārsteigumu, asprātību vai vismaz spēcīgu emocionālo grūdienu, ko radīs izpildītāji. Varu atzīties, ka es biju starp otrā ceļa gājējiem un jau pirmajās 15 min vēlējos pagriezties un doties atpakaļ, lai uzmeklētu norādes uz pirmo ceļu.
Nav šaubu, pastāv vēl citi ceļi, pa kuriem meklēt izrādes vēstījumu, un novēlu katram skatītājam atrast to, kas neliek vilties. Tomēr vienu gan es atļaušos pateikt priekšā – “Cik Tuvu?” nav no izrādēm, kas vēstījumu uzreiz ieliek skatītājam kabatā. Vienalga, kuru ceļu ejot, skatītājam jābūt gatavam sastapties ar divdomīgiem skatieniem, nepamatotu dauzīšanos pret zemi un jautājumiem par mūzikas atbilstību notiekošajam. Bet šķēršļiem var tikt pāri, paliek tikai jautājums – cik tuvu sev klāt tu pielaidīsi izrādē dotos impulsus?
Horeogrāfe: Elīna Breice
Dejotāji: Evita Birule un Edgars Šļakota
Scenogrāfs un kostīmu mākslinieks: Uģis Bērziņš
Gaismotāji: Jūlija Bondarenko un Matīss Beķers
Izpildproducente: Zane Estere Gruntmane
Tuvākā izrāde - 18. decembrī plkst. 19:00 Ģertrūdes ielas teātrī.
Foto: Dejas izrāde „Cik tuvu”. Foto (c) Anete Rūķe
