Janīnu Kursīti pazīstam gan kā literatūrzinātnieci, kuras darbību raksturo plašs kultūrvēsturisks skatījums uz literatūru, kultūru un mitoloģiju, gan kā publicisti, rakstnieci, augstskolas pasniedzēju un politiķi.
Janīna Kursīte ir vairāku grāmatu autore. 80. gados un 90. gadu sākumā viņas interešu lokā bija dzejas formas pētījumi – „Latviešu dzejas versifikācija 20. gadsimta sākumā” (1988), „Laikazīmes dzejā” (1988), „Raiņa dzejas poētika” (1996), vēlāk pievērsusies mitoloģijai un mītu klātbūtnei literatūrā, folklorā un kultūrā – „Latviešu folklora mītu spogulī” (1996), „Mītiskais literatūrā, folklorā un mākslā” (1999).
21. gadsimtā klajā nākušas vairākas Janīnas Kursītes sastādītas vārdnīcas: „Dzejas vārdnīca” (2002), „Neakadēmiskā latviešu valodas vārdnīca jeb Novadu vārdene” (2007), „Tautlietu vārdene” (2010), „Virtuves vārdene” (2012).
Janīna Kursīte kopā ar citiem pētniekiem un studentiem aktīvi piedalās folkloras un etnogrāfijas ekspedīcijās gan Latvijā, gan citās valstīs. 2001. gadā apbalvota ar Lietuvas Ģedimina ordeni, 2007. gadā saņēmusi Triju Zvaigžņu ordeni.
Janīnu Kursīti pazīstam arī kā aktīvu personību, kas nekad nav baidījusies paust savu viedokli. Arī par savu tautu:
„Latvietim pašlaik visvairāk trūkst pašpārliecinātības un savas stājas. Ārēji viņš ir nedrošs, bet, visu rūpīgi apdomājot, latvietis meklē kaut vai aplinkus ceļus, lai tomēr nostiprinātos, lai atgrieztu savu status quo, lai uzpeldētu augšpusē. Labākā īpašība? Latvietis ir kā tā varde, kas ķepurojas, nevis kliedz un grimst dibenā. Svarīgākais šajā brīdī būtu izjust citam cita labvēlīgo plecu, palīdzēt un priecāties par otra veiksmi, ar domu, ka nākamais, kuram paveiksies, varbūt būšu es vai mana ģimene. Cilvēkiem Latvijā ir mazvērtības kompleksi par to, ka mūsu valoda nav plašāk pazīstama, ka mūsu ir maz u.tml.”
Par valodu, tautu, mītiem, folkloras ekspedīcijām u.c. saruna ar Janīnu Kursīti 18. decembra vakarā.
Sarunu ciklu atbalsta VKKF.
Foto: Publicitātes foto