Vai ar izstādi “Maģiskais realisms” tiek aizsākta jauna tēma tavā daiļrades privātajā mitoloģijā, kur valda rozes, peldētāji, galvaskausi, rūķīši un vērotāji?
Izstāde ir nepieciešamība realizēt idejas, kas jau ilgāku laiku neatkāpjas un dara mani nemierīgu.
Helēna, tev kā lielai grāmatu lasītājai citēju J Kauliņa raksta fragmentu no Satoriem: Maģiskais reālisms - tas ir kas? Lielos vilcienos tas ir visu veidu supernaturālas parādības - e.g., ļoti veci senjori ar īstiem, dabīgiem un darbīgiem mugurā ieaugušiem putna spārniem lietošanas kārtībā (Markess), runājoši, marinētas baravikas ar dakšiņām ēdoši un tramvaja biļetes nopirkt mēģinoši kaķi (Bulgakovs), ercenģeļcilvēki, cilvēksatīri, kā arī cilvēkos ligzdojoši ugunsputni (Rušdi) - visnotaļ reālistiskā kontekstā. [Te, protams, var jautāt, kas vispār tekstā ir “reālistisks”. Var jautāt arī, kas vispār ir “reālistisks” dzīvē. Bet var arī nejautāt neko... Kā jūties šobrīd, kad izstāde vēl top?
Attēlojamā realitāte veidojas no liela atmiņu un emocionālās pieredzes kopuma. Ziemas tumsa lampas siltajā gaismā vedina pētīt mākslas grāmatas, lietas apkārt un to krītošās ēnas, pārcilāt jaunas un vecas skices. Apcerīgs pārdomu laiks, kad prātā nāk neskaitāmi mākslas darbi, kas tieši vai netieši mani ir iespaidojuši.
Ažiotāža, vārds, kas asociējas ar dažādiem notikumiem ap tevi, taviem darbiem un izstādēm, fetišiem, vai esi ar mieru komentēt topošo izstādi?
Gribas ļauties izaicinājumam gleznot visu, kas ienāk prātā. Nesatraukties par savu “pareizrakstību”.
Tā kā izstāde tiek atklāta tūlīt pēc Ziemassvētkiem - 27.decembrī, kāds tavs vēstījums kosmosam?
Vēstu kosmosam par savu pazemīgo kalpošanu gleznošanai. Esmu atmetusi lepnību un kā ogļracis smagi kustos, iespējams, nogruvuma virzienā. Iespējams, tas mani pavirzīs uz augšu.
Helēnas Heinrihsones darbu izstāde “Maģiskais realisms” Galerijā Bastejs būs skatāma no 27. decembra.
Foto: Helēna Heinrihsone. Foto © Didzis Grodzs
