Šoreiz aplūkošu 19.gadsimta sākuma amerikāņu bērnu literatūru. Tas bija laiks, kad, pamazām apgūstot “mežonīgos Rietumus”, sāka veidoties amerikāņu nācija. Atšķirībā no Eiropas, Amerikā jau 19.gadsimta sākumā tika izdota ļoti daudzveidīga bērnu literatūra. Pasaku grāmatas, bērnu laikraksti, noveles, dzejoļi un pamācoši stāsti līdzīgi lavīnai brāzās pāri visai valstij. Tas, protams, sabiedrībā izraisīja strīdus par to, kas bērniem īsti būtu jālasa.
Tolaik arvien populārāki kļuva dēku un mīlestības romāni, kurus īpaši iecienījušas bija jaunas meitenes. Vienlaikus plaši izplatījās viedoklis, ka no meitenēm “ar dēku romānu kreisajā rokā un vēdekli labajā”, kura pie tam visu laiku raud, nekas labs nevar izaugt. Laikraksts “The Guardian” 1820.gadā rakstīja, ka bērniem jālasa Bībele, jo tā ir ne vien pamācoša, bet arī aizraujoša. Sliktākajā gadījumā bērnam varot lasīt priekšā arī klasisko angļu literatūru, bet nekādā gadījumā romānus! Par biedinājumu “The Guardian” minēja kādu Ohaio štata iedzīvotāju, izglītotu un bagātu 17 gadus jaunu meiteni, kurā romānu lasīšana izraisījusi romantiskas jūtas un viņa izdarījusi pašnāvību.
Cīņa pret romānu literatūru skaidrojama ar to, ka tajos reti kad sludināja tās vērtības, kuru ieaudzināšanu sabiedrība uzskatīja par vēlamām. 19.gadsimta amerikāņu bērnu ideālu veidoja trīs galvenās īpašības: absolūta paklausība, cieņas izrādīšana vecākiem un čaklums. To ievērošana jaunajam cilvēkam garantēja pārtikušu un laimīgu turpmāko dzīvi. Visvairāk tiražētā bērnu īpašība bija paklausība. 1819.gadā publicētais tolaik populārā rakstnieka Gudriča darbs “Klaidonis. Jauns stāsts bērniem” sākas ar šādu teikumu: “No visām sliktajām īpašībām, pie kurām ir vainīgi bērni, noteikti visliktenīgākā viņu turpmākai laimei ir vecāku neklausīšana.” Stāsta galvenais varonis ir nepaklausīgais Džeimss un viņa liktenis ir tiešām bēdīgs – Džeimsu sakropļo krokodils, un visu atlikušo mūžu viņš pavada vientulībā dziļā mežā.
Bērnam bija bez ierunām jāklausa ne vien vecāki, bet arī skolotāji. Žurnāla “Jauniešu kompanjons” publicētajā rakstā “Laba meitene skolā” tiek apgalvots, ka laba meitene vienmēr ir paklausīga un cenšas iegūt skolotāju uzticību un mīlestību. Savukārt pamācošajā stāstā “Es būšu taurenis” tiek aprakstīti kāda zēna piedzīvojumi, kurš nolēmis nemācīties skolā. Savus apsvērumus viņš izstāsta tēvam, kurš, pacietīgi uzklausījis dēlu, dod viņam brīvu vaļu. Rezultātā zēns uzrāpjas ķiršu kokā, pārēdas ogas, aizmieg un nokrīt no koka. Vecāki ierodas, izdzirdējuši bērna vaimanas, kurš smagi cietis gan no kritiena, gan no pārmērīgās ogu lietošanas uzturā. Stāsta beigās puika pēc sāpīgās mācības gūšanas atgriežas skolā un kļūst par teicamnieku.
Par to, ka uzcītīgs darbs noteikti nesīs panākumus, vēsta arī cits Gudriča stāsts, šoreiz par kādu mazu dārznieku. Galvenais varonis ir kāds mazs, nabadzīgs puika. Stāsta morāle ir vienkārša: čaklais bērns izaug, kļūst par dārznieku, un tā kā viņš ir ļoti strādīgs, nopelna daudz naudas un uzceļ nelielu māju. Blakus tai viņš ierīko dārzu, kur audzē dārzeņus un puķes. Tās mazais dārznieks tirgo un dzīvo ļoti laimīgi. Savukārt rakstā ar intriģējošo virsrakstu “Kurš izaudzinās labu sievu”, čaklums tiek parādīts kā meitenes labākā īpašība, kas tai nākotnē noteikti ļaus kļūt par labu sievu. Rakstā uzsvērts, ka meitene, kura ceļas agri, mundri sagatavo tēvam brokastis, viennozīmīgi kļūs par labu sievu. Bet jauno sievieti, kura pamostas ap deviņiem, uzguļas ar elkoni uz galda un vaimanā: “Ak vai, cik es slikti jūtos”, gaida daudz nožēlojamāks liktenis.
Paklausība un cieņa pret vecākiem bija sevišķi aktuāla laikā, kad neviens vēl nenojauta par tādu brīnumu kā pensiju sistēma. 1848.gada 22.novembrī žurnālā “Jaunieša Kompanjons” tika publicēts raksts “Nedabīgie bērni”. Ļoti labiem, kārtīgiem un bagātiem vecākiem bijuši trīs bērni – divi dēli un meita. Dēli bijuši nekrietni, jo vecākus vecumdienās aizsūtījuši uz veco ļaužu namu, kurš turklāt atradies nevis kādā mājīgā Karību jūras salā, bet gan drūmā mežā. Protams, ka turpmākais dēlu liktenis nebija spožs. Viens no viņiem ielūzis ledū un sievas klātbūtnē noslīcis, bet otrs bankrotējis un kļuvis par nabagu. Citāds liktenis bijis labajai, vecākus mīlošajai meitai, kura ieprecējusies respektablā un ticīgā ģimenē, dzīvojusi bez liekām ambīcijām un pati izaudzinājusi veselīgu un ticīgu meitu.
Ļoti iespējams, ka viens no ASV 19. un 20.gadsimta varenības pamatiem bija ne vien kolosālās dabas bagātības, bet arī mērķtiecīgā sabiedrības audzināšana. Paklausība, čaklums un cieņa pret autoritātēm bija īpašības, kuras lieti noderēja laikā, kad attīstījās industriālā ražošana ar milzīgām fabrikām un precīzo konveijera darbu. Bērnu literatūra jaunajai amerikāņu paaudzei šīs īpašības iepotēja jau no mazotnes.
