Diskusijā piedalīsies mācītājs Indulis Paičs, gleznotājs Juris Jurjāns, mākslas zinātniece Ingrīda Burāne, literatūrzinātnieki Ausma Cimdiņa un Jānis Zālītis, filosofe Ella Buceniece, teātra kritiķis Normunds Naumanis un muzikologs Orests Silabriedis.
Sarīkojuma laikā būs iespēja redzēt izcilu mākslas darbu: Juris Jurjāns „Dieva acs, zaķis, Salome un nerrs”, a/e, zelts, 46x 33cm.
Viens no pasākuma impulsiem – veiksmīgais Oskara Vailda „Salomes” iestudējums Dailes teātrī (pirmizrāde 24.02.2013; režisore Laura Groza-Ķibere), kas saņēma augstu kritikas atzinību. Salomes lomas atveidotāja Kristīne Nevarauska tika nominēta gada labākās aktrises titulam. Bet 2013. gada nogalē notika vēl viens Salomes uznāciens – Latvijas Mākslas akadēmijā Glezniecības katedras pasniedzēju izstādē „Privātais process” varējām aplūkot mākslinieka Jura Jurjāna versiju par Salomi – gleznu „Dieva acs, zaķis, Salome un nerrs”. Taču pats pirmais jau 1912. gadā ar savu ģeniālo tulkojumu Salomi Latvijā ieved Jānis Akuraters.
Stāsts par Salomi un Jāni Kristītāju ir viens no senākajiem cilvēces vēsturē. Par to vēsta Marka un Mateja evaņģēlijs, kur Salomes vārds gan vēl nav minēts. Taču evaņģēlistu stāsts izteiksmes spēkā, dramatismā un iespaidā pielīdzināms Dantes dzejai. VĀrdā ietvertais noslēpuma dziļums un spēks ir izdzīvojis pār gadu simtiem, gadu tūkstošiem, caur valstīm, valdībām, dažādām retorikas skolām un virzieniem. Divi tūkstoši gadu šo tēmu attīstījuši visas pasaules rakstnieki un mākslinieki, tai skaitā arī Latvijā. Spilgtāko un pilnīgāko izpausmi Salomes motīvs sasniedzis daudzu mākslinieku darbos.
Kultūras vēsture min visdažādākās inspirācijas ģēniju gara lidojumam. Tāds ir arī stāsts par Oskara Vailda Salomi. Vaildu spēcīgi ietekmējusi „Hērodeja” – viens no Gistava Flobēra „Trīs stāstiem”, kurā Jāņa Kristītāja nāve ir Hērodejas neremdināmā naida rezultāts; tieši viņas pamudināta, Salome dejo, lai iegūtu pravieša galvu. Lugas rakstīšanas laikā Vailds esot teicis spāņu kritiķim Gomezo Karijo: „Ja ne cita iemesla dēļ, tad allaž esmu vēlējies apmeklēt Spāniju, lai varētu Prado muzejā redzēt Ticiāna Salomi, par kuru Tintoreto esot izsaucies: „Šeit beidzot ir vīrs, kurš glezno pašu trīsošo miesu!”” Tomēr Karijo piebilst, ka tikai Gistavs Moro savā Salomes portretā patiesi atklājis Vaildam „viņa sapņu dejojošās princeses dvēseli”.
Lai kādas ārējās ietekmes arī nebūtu iedarbojušās uz Vaildu, viņam ir izdevies stāstam par Salomi pieburt interpretāciju, kas ir individuāla savā neparastībā. Līdzīgi kā Po un Māterlinks, Oskars Vailds meistarīgi tiecas atklāt skaisto šausmīgajā. Vailda Salome ir drudžains sapnis, ass attēls, kas līdzīgs ceļojumiem šaušalīgajā, ar ko Vaildam izdevās apburt parīziešus. Tajā kā spogulī, kā balta trīsoša zibens uzliesmojumā var ieraudzīt atbaidošu laikmeta dekadenci, kad netikums nebija ļaunums un jutekliskums nebija negods.
Nenoliedzami šī atmosfēra, Francijas elpa Vailda darbā saistīja Jāņa Akuratera uzmanību un, šķiet, ka Akuraters varbūt tāpat kā Vailds, vēlējās pieskarties šim instrumentam (franču valodai), lai redzētu, vai spēj no tās izvilināt ko skaistu... (Kā zināms, Vailds, pēc tautības īrs, Salomi sarakstīja franču valodā.) Savukārt uz spēka pilno, meistarisko Akuratera tulkojumu, kas konģeniāli atdzejo franču oriģināla krāšņo valodu un dramatisma piesātināto atmosfēru var attiecināt kāda kritiķa vārdus, ka „Salomi lasot, tam liekas, ka viņš dzer biezu, saldu, lipīgu vīnu – jeb varbūt tās ir asinis? – liekas, ka viņš ieelpo smagas, apdullinošas smaržas, ka prāti reibst, ka grezno, pārmērīgo tēlu orģijā izsīkst spēki...”
„Salomi” Akuraters tulkoja 1912. gada vasarā „Birzniekos”. Pirmo reizi tā pie lasītāja nonāca Gulbja Universālās Bibliotēkas apgādā Pēterburgā. „Zelta Ābeles” izdevumam dzejnieks neilgi pirms nāves vēlreiz rediģē savu tulkojumu, stilistisku un ritma motīvu dēļ atstājot negrozītu dažu bībelisku vārdu rakstību. Grāmata ir bibliogrāfisks retums un neapšaubāms grāmatu mākslas darbs.
Salomes ceļš aizsācies tik sen un turpinās arī Latvijas kultūrā. Kā tas noticis un ko devis?! Vai liktenis ir gribējis, lai šī meitene ar vienu deju un vienu atkārtotu teikumu kļūst par vienu no mūžīgajiem mākslas tēliem? Par to – diskusija 14. janvāra vakarā.