Aizvadītās piektdienas vakarā pārpildītā kinoteātrī K Suns pirmizrādi piedzīvoja deviņpadsmitgadīgā kinorežisora Rūdolfa Miķelsona jeb Minga pirmā pilnmetrāžas filma „Ļaunuma atspulgs”. Starp sanākušajiem bija gan Rūdolfa vienaudži, gan pieredzējušāki kinoskatītāji, apliecinot dzīvu interesi par 2010. gada dokumentālās filmas „Kā Tev klājas, Rūdolf Ming?” galvenā varoņa centieniem kino laukā.
Dienu pēc pirmizrādes jauno režisoru aicinu uz sarunu, kurā meklējam atšķirības starp filmu un izrādi, Rūdolfs ļauj nedaudz ielūkoties filmu veidošanas virtuvē un atklāj, kādas filmas tīk pašam.
Kā cēlies tavs otrs vārds – Mings?
Tas ir saistīts ar papīra filmiņu laiku. Brīdī, kad sāku taisīt papīra filmiņas, es viņas gribēju kā īstās amerikāņu filmas - filmas, ko es tobrīd biju redzējis, pārsvarā bija amerikāņu – es gribēju, lai izskatās līdzīgi. Angliski uzrakstīju „Rudolf”. Un likās, kā tu rakstīsi Miķelsons? Uzrakstīju „Ming”. Un tā arī tas sākās.
Kas tevi, jaunu cilvēku, pamudināja pirmo lielo filmu veidot par tik smagu tēmu – ļaunums?
Brīdī, kad es sāku rakstīt scenāriju, bija idejas par visādiem cilvēkiem un vēlme uzzināt, no kurienes viņos ienāk šis sliktums. Kad es mācījos skolā Talsos, skolā bija šādi cilvēki. Un man bija svarīgi un aktuāli viņus izprast.
Vai tas tev joprojām ir aktuāli?
Šodrīd, kad filma ir izveidota, nevarētu teikt, ka diendienā ar šādiem cilvēkiem sastopos. Filma ir gatava, man par to ir prieks, bet aktualitāte... tagad es tādu filmu droši vien neveidotu.
Arī papīra filmiņās runāji par nāvi, asinīm...
Tās bija arī citu žanru filmas, tai skaitā komēdijas, drāmas, psiholoģiskās filmas. Papīra filmiņu laikā es centos aptvert pilnīgi visus žanrus – kā īstā kino.
Cik ilgā laikā tapa „Ļaunuma atspulgs”, un pa kuru laiku tu filmu uzņēmi, ņemot vērā, ka tava pamatnodarbošanās ir mācības skolā?
Nācās apvienot ar pamatnodarbošanos, un dažreiz pamatnodarbošanās nebija mācības. Tas gan nebija ilgu laiku. Pārsvarā filmu uzņēmu vasaras periodā. Smagākais darbs bija 2012. gada vasarā. Tas tomēr nav viena mēneša darbs. Montāžu es varēju apvienot ar skolu, tā ilga nedaudz ilgāk kā pusgadu, jo pēdējos mēnešus tika gaidīts uz skaņu. Kaut kā izdevās apvienot. Protams, man nācās upurēt mācību sasniegumus.
Kā tu ieintriģētu noskatīties filmu tos skatītājus, kuri ir redzējuši izrādi „Minga rēgi”?
„Minga rēgi” ir teātris. Sižeta līnija nemainās, bet atšķirība, ka izrādē darbojas trīs aktieri, viss notiek uz skatuves, kas prasa pilnīgi citus paņēmienus. Scenārijs ir rediģēts – kaut kas ir atņemts. Tas izrādi padara par gandrīz citu darbu. Izrāde pildīja filmas reklāmas funkcijas, bet tā noteikti nav tikai reklāma filmai, bet arī spēcīgs patstāvīgs darbs. Man tā šķiet.
Uz filmas scenārija balstītā izrāde ir guvusi teicamus panākumus gan teātra profesionāļu, gan skatītāju vērtējumā. Vai pašam nešķiet, ka tas varētu aizēnot tavas filmas patstāvīgo ceļu?
Man šķiet, ka Lauris Gundars izdarīja labu darbu. Es uzskatu, ka izrāde un filma ir kā podiņš ar vāciņu. Lai gan nosaukumi ir atšķirīgi, arī izrāde kaut kādā ziņā ir mans papildu produkts. Nav tā, ka esmu no tās pilnībā atsvešināts. Man prieks, ka izrādei veicas.
Tu dziedi trīs koros, tomēr tava mīlestība pret kino ir pāri visam. Ar ko kino tevi ir saķēris?
Man vienkārši patīk veidot filmas, patīk viss tas process. Iesākums ir saistāms ar to, ka es gāju viens pats uz kino, ka tas mani nenormāli ieintriģēja. Noskatījos „Gredzenu pavēlnieku”, filma mani šausmīgi iedvesmoja. Kaut kā tas ir iesēdies manī. Kino šobdrīd mani ir patiesi ieinteresējis.
Kuram žanram tu kā skatītājs dod priekšroku? Rudens pusē demonstrēji apskaužamu izturību, filmu skatīšanās sacensībās kinoteātra krēslā pavadot 45 stundas.
Tas bija diezgan traki, bet reizē arī forši.
Par žanriem runājot, filmā svarīgākais, kas viņu izvelk, kādēļ filma ir vērtīga, ir dramaturģiskais pamats un tās lietas. Ja skatītājs, skatoties filmu, to visu sajūt, tad tā var būt gan romantiska komēdija, gan ļoti smaga drāma. Ja darbs ir izpildīts smuki, ja tur klāt ir labs stāsts, sižets, tā ir filma, ko esmu gatavs skatīties. Tādēļ konkrēts iecienītākais žanrs man laikam nebūs.
Tad tev varbūt ir režisors vai vairāki režisori, kuru sasniegumus vērtē augstu?
Protams, ir ļoti daudz foršu režisoru, kuriem ir bijis ļoti daudz labu filmu. Milošs Formans ir labs režisors. No pašmāju, protams, Jānis Streičs. Ļoti daudz labas filmas, īpaši tās, kas padomju laikos tapušas. No ārzemju režisoriem – Larss for Trīrs, ko nevar ar nevienu citu sajaukt. Arī Stenlijs Kubriks. Ir arī citi režisori, kurus gan visus tagad es nosaukt nevaru.
Par ko būs tava nākamā filma?
Par to es šobrīd izvairīšos runāt, jo, kamēr man idejas vēl tikai uzrakstītas uz papīra, tikmēr ir neapdomīgi tās izklāstīt. Pirmkārt, gala rezultāts vairs nav tas. Otrkārt, nekad nevar zināt, kas var mainīties. Bet filma noteikti būs.
Vēlu tev veiksmi – gan ar tikko iznākušo filmu, gan turpmākajos ceļos!
Paldies!
Filmu “Ļaunuma atspulgs” kinoteātris „K Suns” regulāros seansos demonstrēs no 17. līdz 23. janvārim, savukārt 18. un 19. janvārī to būs iespējams noskatīties Rūdolfa Miķelsona dzimtajā pilsētā Talsos.
Foto: Rūdolfs Miķelsons jeb Mings. Foto © Gunita Kļava
