2013. gada rudenī notika dzejniekam A.Čakam veltīta trešā zinātniskā konference, kuru rīkoja Rīgas pašvaldības kultūras iestāžu apvienība, Aleksandra Čaka memoriālais dzīvoklis-muzejs. Tajā tika meklētas Čaka pēdas vēsturē, teātru iestudējumos, Latvijas novados, latviešu trimdā, citu mākslu kopsaistē, kā arī minēti Čaka mūžīgie noslēpumi. Ar jaunākajiem pētījumiem konferencē uzstājās literatūras un mākslas zinātnieki Silvija Radzobe, Valdis Rūmnieks, Aija Brasliņa, Ieva Lejiņa, Nataļja Jevsejeva, Antra Medne un Andris Sproģis.
20. gadsimta 30. gados mākslinieks Aleksandrs Junkers stāstījis, ka viņiem abiem ar Aleksandru Čaku bija viena kopīga mīlestība – Rīga. Bieži abi klīduši pa nomalēm: Maskavas priekšpilsētu, Iļģuciemu, Daugavas krastiem, ostu. Junkers zīmējis uzmetumus saviem darbiem, bet Čaks pie sevis klusu sacerējis dzejoļus. Abi uzmanīgi vērojuši raibo publiku – akmeņkaļus, nažu trinējus, reņģu sievas tirgū, ostas strādniekus, vieglos un smagos ormaņus. Visi šie tipāži vēlāk parādījās kā tēli dzejas un mākslas darbos. Viņi labi saderējuši kopā - Junkers - skarbāks un robustāks, Čaks – iekšēji un ārēji smalkāks. Dzejnieka novērotāja spējas noderēja, meklējot spilgtus personāžus literārajiem darbiem. Pilsēta bija kā centrālā ass, ap kuru griezās dzīve. Tā bija A. Čaka lielākā mīlestība.
Grāmatas māksliniecisko ietērpu veidojis Aivars Vilipsons.
Foto: Publicitātes foto
