Trauksmainā dunoņa pakrūtē atduras pret sausajām bēniņu sijām, kuras balsta apputējušo būvi ar realitātes fragmentiem. Simboli, ar kuriem savos darbos atributē Reinis, līdz ar apātiskām lāpstas šūpām tver gaisu brīdī, kad tiek atsegta zemes virskārta. Zem tās gozējās rūpīgi pulētās mundiera pogas, vecais pieputējušais uzsvārcis un cilindrs. Viss tas sakļāvies atveidā un līdzīgi kā vectētiņš krēslā plešas pār nemiega radīto horizontu.
Autora atstāstītās ainas sēj ziņkāri par kādu stāvu aiz loga - atmiņu, kura atsakās pamest prātu. Mestās ēnas veido šķietamu patvērumu - ūdens izvagotas alas un sala neskartas pažobeles.
Līdzās nemainīgi jaušams nezināmas izcelmes staru kūlis, kurš kā Mēnesstari caururbj ādu, tērcītēs izplatot reibinošu nemieru. Starp atrakto kapu un dobjo tukšumu debessīs sastingusi krēsla , kura Reiņa darbos iezīmējās kā norāde. Arī koka saknes un pret debesīm vērstie zari varētu šķist akli, tomēr tos tāpat kā nakti virza atmiņa par gaismu.
Šī ir otrā Reiņa Virtmaņa izstāde galerijā ALMA. Mākslinieks mācījies Latvijas Mākslas akadēmijas vizuālās komunikācijas un glezniecības nodaļās . Darbi atrodas Latvijas Nacionālās mākslas muzeja kolekcijā.
Foto: Publicitātes foto